Ko darīt gada pēdējās dienās? Protams, atskatīties uz aizejošo! Kādas krāsas es pamanīju?

Rozā  – šarlatānisms lotosa ziedā

Šarlatānisms un pseidozinātne ir bijušas manas karstākās 2019. tēmas. Jauno gadu sāku ar rakstu par lotosa dzemdībām, kas lieliski simbolizē šarlatānismu medicīnā – mums kādu ideju pārdod kā kaut ko skaistu un dabisku – lotosa zieds, bet patiesībā tas nozīmē trauku ar 2-3 nedēļas pūstošu placentu, gaidot, kamēr tā “dabiski” nokritīs no jaundzimušā. Nereti šī gaidīšana jaundzimušajam beidzas ar sepsi, dzīvības glābšanu intensīvajā aprūpē un mēnešiem garu antibiotiku kūri. Un, patiesību sakot, nekā dabiska placentas turēšanā nedēļām ilgi pie jaundzimušā arī nav. Dzīvnieki tā nedara. Diemžēl daudzas šarlatāniskas lietas mums mēģina iebarot kā kaut ko skaistu, dabisku, saudzīgu, bet aplūkojot tuvāk, tām ir neglīta puvuma smaka.

Tomēr šis gads ir atnesis arī labas lietas. Bet pietiekamiem pierādījumiem reģistrētais līdzeklis “Rigvir” zaudēja reģistrāciju, jo to kvalitāte neatbilda standartiem. Proti, vīrusa koncentrācija līdzeklī bija daudz zemāka kā norādīts reģistrācijā. Varbūt Rigvir tomēr ir homeopātisks līdzeklis?

Melnā – Černobiļa mūsos

HBO seriāls “Černobiļa” atplēsa atmiņas un manu skolas gadu interesi par radiācijas ķīmiju, savā aizrautībā manā laikastraumē iepludinot vairākas Černobiļai veltītas grāmatas. Nepārprotiet, seriāls nebija pārmetums kodolenerģijai, bet gan stāsts par melu cenu.  Noliedzot un ignorējot riskus, mēs varam nodarīt lielu ļaunumu. Ja runājam par kodolenerģijas nākotni: es negribu atomreaktorus, kamēr nespēsim atklāti runāt par to riskiem un ieguldīt zināšanas un līdzekļus drošībā.

Zilā –Zemes dzīvnieku krāsa

Vienas no manas bērnības (pār)lasītākajām grāmatām bija Džeralda Darela stāsti. Aizraujošu notikumu pilnas, rakstnieks tās rakstīja, lai nopelnītu naudu savam lolojumam – zooloģiskajam dārzam, ar kuru cerēja paglābt dzīvnieku sugas no izmiršanas. Diemžēl dzīvnieku un augu sugu izzušana šobrīd ir katastrofāla. Cilvēce straujiem vēzieniem iznīcina citus sugu mājas. Un, diemžēl neko labu šeit piebilst nespēju.

Brūni zeltainā – lai dzīvo bites

Glābiet bites un lauksaimniekus 

Bites un viņu dzīves sarežģījumi manā dzīvē ienākuši tik ļoti, ka es apsveru dārzā uzstādīt bišu stropu. Tas, cik negaidīti pesticīdi, t.i augu aizsardzības līdzekļi,  iedarbojas uz bitēm – tās kļūst mazāk čaklas medus nešanā uz stropu, un mazāk tīrīgas” – liek domāt par nezināmo:  cik ļoti un kā pesticīdi ietekmē mūs, tālāk par robežu mirst- nemirst. Diemžēl, bites ir apdraudētas Ziemeļamerikā un Rietumeiropā, šovasar arī Krievijā bija ziņas par katastrofālām bišu izmiršanām. Bet bites nav tikai medus – ļoti daudz augu kultūru ir atkarīgas no kukaiņiem, apputeksnētājiem. Ķīnā dažās provincēs zemnieki rāpjas augļu kokos, lai paši tos apputeksnētu, jo kaukaiņi pazuduši. Glābjot bites no tām kaitīgajiem pesticīdiem, mēs glābjam sevi.  Ja vēl nepaspēji, šeit vari parakstīties par bišu un lauksaimnieku aizsardzību.

Oranžā – deg

Deg, deg, deg. Dega Parīzes Dievmātes katedrale, dega Brazīlijas un Sibīrijas meži, deg Austrālijas meži un krūmāji. Katram savs iemesls – Parīzē cilvēku nevērība, Brazīlijā un Sibīrijā alkatība, Austrālijā cilvēku rīcības izsauktās klimata pārmaiņas.

Raibā  – depozīta sistēma dzīvos

Tikpat raibs kā dzeņa vēders, raibs bija ceļš uz depozīta sistēmu, ar ievērojamo falšo ziņu kampaņuun pat alternatīvās sistēmas pilotdemonstrējumu, kas daudziem apžilbināja acis. Un tomēr, pēc ilgām diskusijām Saeimas vīri un sievas lēma, ka pudeļu depozīta sistēmai būt.

Zaļā – par Latvijas dabu

Tik ilgi sev stāstījām, ka Latvija ir zaļa valsts, un šie vārdi ļāva mums iemigt un nemanīt notiekošo. Meži  – mūsu lepnums un bagātība, kļuvuši par strīdus akmeni. Tik ievērojamu, ka šogad mežsaimnieku organizācijas centās ielavīties Vides konsultatīvajā padomē, kas līdz šim iebildusi mežsaimnieku mērķiem nocirst vairāk un ātrāk. Pat tam laikam esam iedzīvojušies gan OECD, gan EK aizrādījumos, ka mums vairāk jārūpējas par dabu – mežiem un bioloģisko daudzveidību.

Karstā  – klimata krāsa

Klimata krīze ir man nemīļa tēma, tomēr saņēmos par to uzrakstīt, jo zinātnes noliegums diskusijās aizskāra manas sirds stīgas – nepatiku pret meliem.

Es ļoti priecājos, ka Grēta Tunberga ir kājās sacēlusi jauniešus, kam būs jāsadzīvo ar klimata pārmaiņu sekām, un arī Latvijā ir sākušās jauniešu demonstrācijas “Fridays for Future”. Tomēr man biedē mesiānisms, ko sabiedrība sagaida no meitenes. Šobrīd viņa ar to pārsteidzoši labi tiek galā, un tomēr – kāpēc mums ir vajadzīgas mesijas, lai sadzirdētu svarīgu ziņu?

Sirsnīgā krāsa: dzīvos suņi un strādās veterinārārsti

Atceraties Dogo sāgu?  Kamēr valsts iestādes slinki noskatījās, veterinārārsti cēla trauksmi par barības “Dogo” saistību ar nopietnu suņu saslimšanu. Par to Dogo ražotājs “Straume” iesūdzēja veterinārārstus tiesā par “apmelošanu”, pieprasot pusmiljonu eiro kā kompensāciju. Tiesa lietu pārtrauca un spriedumā atzina: veterinārārstiem bija pienākums brīdināt sabiedrību. Tomēr skumji: veterinārārstu vazāšana pa tiesām nebūtu notikusi, ja atbildīgās valsts iestādes būtu pildījušas savus pienākumus un aizsargājušas suņus pie pirmajiem brīdinājuma zvaniem, neliekot veterinārstiem duelēties ar bezatbildīgo uzņēmēju.

Baltā – cerību krāsa

Pirms vairākiem gadiem viesojoties Norvēģijā un Īslandē un runājot ar turienes vecāku organizācijām par iekļaujošo izglītību, viņi teica – pirms 20 gadiem mēs bijām tur, kur jūs. Viss, kas pie mums ir panākts, ir pateicoties vecākiem. Kad bērnu vecāki sāk runāt, ir iespējamas pārmaiņas. Un bērnu vecāki ir sākuši runāt. Mani aizkustināja Anetes Bendikas runa, kas ir izcila gan ar savu vēstījumu, gan izpildījumu. Vecāki ir sākuši runāt. Šķiet, mums ir cerības ceļā uz iekļaujošu sabiedrību.