Viens no jautājumiem, ko sev uzdevu, pirms 30 gadiem studējot Vācijā:

“Kā vācu tauta nonāca līdz nacismam, un kāpēc pārējā Eiropa mierīgi ļāva agresoram izaugt līdz 2. Pasaules karam?”

Kopš 2005. gada šis jautājums ir atgriezies pie manis ar jaunu spēku, bet daudz eksistenciālāku toni, domājot par to, vai mēs nepiedzīvojam to pašu, ko pirms 2. Pasaules kara. 2005. gadā Putins savā uzrunā nosauca Padomju Savienības iziršanu kā lielāko 20. gadsimta ģeopolitisko katastrofu. 

Pirms izklāstu savas pārdomas, gribu arī uzreiz teikt, ka es rakstīšu par Krieviju, nevis krieviem. Kādas atsevišķas tautības demonizēšana ir viena no nacisma pazīmēm, un es to negribu darīt. Un nedarīšu. Es pazīstu daudzus krievus, kas šobrīd izjūt milzīgu kaunu un šoku, apzinoties, ka daudzu cilvēku acīs viņu tautība ir kļuvusi toksiska. Bet ne jau tautība padara kādu toksisku, bet gan domāšanas veids, attieksme, rīcība. Tāpēc es rakstu par Krievijas, nevis krievu  imperiālismu. 

Krievijas agresiju Ukrainā ir nosodījis vairums pasaules valstu, tomēr pašas Krievijas iedzīvotāju atbalsts karam ir liels, un tas attiecas ne tikai uz Krievijā, bet arī daudziem Krievijas informācijas telpā dzīvojošajiem ārpus Krievijas. Arī Latvijā diskusijās sociālajos tīklos izgaismojas cilvēki – arī latvieši, kas vai nu attaisno agresiju, vai nu “nespēj” nostāties nevienā pusē, atgādinot Krievijas propagandas tēzes. Arī citās valstīs tādi cilvēki ir. Ukrainas jautājums šobrīd šķeļ ģimenes un draugus. Bet, pirms saucam Krieviju atbalstošos cilvēkus par nozombētiem un vati, varbūt ir vērts padomāt, kāpēc šie cilvēki nostājas Krievijas pusē? 

Protams, daļa cilvēku notic propagandai. Bērnībā, kad nomira Brežņevs, mēs ar draudzenēm apspriedām iespējamu ASV kodoliebrukumu PSRS. Es arī prātoju, kāpēc citās valstīs cilvēki neuzsāk revolūcijas, lai dzīvotu tikpat laimīgi kā PSRS tauta. Toreiz mēs dzīvojām absolūtā monoinformācijas plūsmā, bija tikai valsts kontrolēta televīzija, radio, prese, un saskarsme ar citiem ziņu avotiem vairumam iedzīvotāju bija niecīga, bet valsts cītīgi kontrolēja, lai mūsu informācijas dīķīti neieplūstu citas straumes. Nereti vecāki un vecvecāki noklusēja bērniem savu pieredzi, lai nepakļautu ģimeni riskam, ja bērns nejauši izpļāpātos. Rezultātā es kā bērns biju labi audzināta padomju ideoloģijas garā, kas pārsteidza pat manus vecākus. Par laimi, tad, kad manā galvā modās kritiskā domāšana, sākās Atmoda. Tāpēc es saprotu, ka cilvēks, kas ir audzis Krievija propagandas burbulī un nav kritiski domājošs, pasauli skaidro tās gaismā. Mūsdienās ir daudz vieglāk pieejama citāda informācija, bet liela daļa iedzīvotāju, it īpaši seniori, dzīvo tikai un vienīgi Krievijas veidotajā informācijas telpā. Bet ne visi. Kāpēc tie, kam ir pieejama arī citi avoti, vai arī tie, kas pamana pretrunas oficiālajā propagandā, tomēr izvēlas “ticēt” valstij? 

Pirmkārt, bailes. Šobrīd Krievijā par oficiālās nostājas apšaubīšanu draud 15 gadu cietumā. Tie, kas to pārkāpj, ir piedzīvojuši brutālus, publiskus arestus. Arī agrāk, pirms šāda likuma, skaļākie oponenti ir prettiesiski nogalināti vai indēti (kā A.Ļitviņenko, B.Ņemcovs, A.Poļitovska, A.Navaļņijs un daudzi citi). Rietumu pusē sociālie tīkli viļņojas, skatoties video, kur ielās intervē cilvēkus,  kas skaļi atbalsta Putinu un novēršas no fotogrāfijām par notiekošo Ukrainā. Bet kādu gan atbildi intervētāji vēlējās saņemt? Cik no mums ir tie, kas šādos apstākļos kameras priekšā drosmīgi izteiktos, riskējot nokļūt cietumā? 

Daudzi satraucas par draugiem un radiem Krievijā, kas ir kurli pret cita veida pierādījumiem, bet paliek pie Krievijas propagandas naratīva. Tomēr arī to es ne vienmēr pieņemtu kā patieso domu atspoguļojumu. Mēs nezinām, ko patiesībā šie cilvēki domā, jo, iespējams, viņi melo sociālajos tīklos, melo aptaujās, telefona sarunās, bīstoties, ka viņus izseko un noklausās. Tas pat varētu izskaidrot agresīvu sava viedokļa aizstāvēšanu, jo viņiem ir svarīgi apliecināt savu lojalitāti Putinam. 

Bailes ir iemesls, kas motivē nekritiski pieslieties stiprākajam. To nereti varam novērot pusaudžu vidē – ja kolektīvā notiek vardarbība, visbiežāk tikai daži ir upuri, kuri cieš no dažiem varmākām. Vairums ir neitrālo, kas to novēro. Lai gan fiziski varmākas ir vājāki pret pārējo kopumu, viņi diktē nosacījumus visam kolektīvam, un izmaiņas notiek tikai tad, kad neitrālie iestājas pret vardarbību. Krievija uzvedas kā tipisks varmāka, kas soli pa solim pārbauda robežas, un pārējās valstis noskatās, lai izvairītos no konflikta. Karš Ukrainā sākās 2014.gadā, kad Krievija anektēja Krimu un slepeni atbalstīja separātistus Austrumukrainā, radot tur ilgstošu kara zonu. Starptautiskās sabiedrības reakcija bija remdena, tā neapstādināja Putinu. Sarunās Minskā, kur lielu lomu spēlēja citas Eiropas valstis, Ukraina bija spiesta piekāpties agresoram un parakstīt sev neizdevīgu līgumu. Mēs zinām, ka demokrātiskās sabiedrības apspiešanai Baltkrievijā aizkulisēs stāv Putins, tāpat kā Krievijas opozicionāru slepkavībām Eiropā, un civilās lidmašīnas nogāšanai Austrumukrainā. Karš ar Gruziju, necilvēcīgas pilsētu bumbošanas Čečenijā, Sīrijā, spēki Kazahstānā. Šie notikumi ir stiprinājuši Putina iedomas, kas viņš netraucēti var mobingot savas kaimiņvalstis, jo starptautiskā sabiedrība to piecieš. Bet katram ir savi iemesli, kāpēc draudzēties ar Putinu: pirktspējīgi klienti, ienākumi, enerģija, bailes no konflikta eskalācijas. Tā ir ļoti komfortabla iespēja izlikties, ka Austrumeiropas valstiņu savstarpējā rīvēšanās “civilizēto” pasauli neskar. Krievijas – Ukrainas karš man sasaucas ar vēl nesenām diskusijām par vardarbību ģimenē, kur ieskanējās upura vainošanas notis. Starp citu, arī pati Krievija ir pat atvieglojusi likuma pantus par vardarbību ģimenē. Šajā naratīvā upuris, kas cieš no varmākas, tomēr ir “atbildīgs” par izraisīto agresiju, tā ir ģimenes “iekšējā” lieta, tāpēc Krievijas propaganda par “ukraiņu nacistiem” un ciešanām 8 gadu garumā Austrumukrainā krīt auglīgā augsnē, rezultējoties tādos apgalvojumos kā “nevaru nostāties nevienā pusē”, “ar Krieviju jāsadzīvo pa labam”, “mums, Latvijai, nevajag kaitināt Krieviju”, “vai tad Ukraina nevar piekāpties, lai pārtrauktu šo karu?”. Piesliešanās stiprākajam ir racionāla un izdevīga, un nevajag par to vainot tikai cilvēkus Krievijā. Arī Latvijā esmu pieredzējusi, kā cilvēki pieslejas agresoram, jo tā ir ērtāk. Pat mūsu smadzenes tā ir iekārtotas – mūsu domāšana bieži ir kļūdaina, atlasot tikai to informāciju, kas mums ir ērtāka un pieņemamāka, bet pārējo ignorējot.  Es ticu ukraiņu versijai par 2014. gada notikumiem Krimā un Austrumukrainā, jo manas tautas vēsturiskā pieredze ir līdzīga. Manas vecmāmiņas stāsti par 1940. gadu ir manā atmiņā. Citiem Eiropā un arī Krievijā šādas personiskās pieredzes nav, tāpēc ir vieglāk pieņemt, ka no šiem Austrumeiropas valstiņu kašķiem nekas nav saprotams. 

Bet ir vēl viena lieta, par ko reti runā, un tas ir Lielkrievijas šovinisms, kas šobrīd robežojas ar nacismu. 1945. gadā, kad sabiedrotie notrieca hitlerisko Vāciju uz ceļiem, vācu tauta piedzīvoja kolektīvu nožēlu par nodarīto. Arī nākamās vācu paaudzes vēl aizvien dzīvo šīs kolektīvās vainas apziņas ēnā. Krievijā tas nekad nenotika. PSRS izjuka, Krievija pārmantoja PSRS krēslu ANO, bet nekad neuzņēmās atbildību par PSRS nodarījumiem. Par PSRS laikā kultivēto krievu tautas pārākumu par citām tautām nopietnas starptautiskas diskusijas nav bijušas, faktiski, tā ir tabu tēma, un Krievija par to nekad nav atvainojusies. Es PSRS laika Krievijas šovinismu esmu piedzīvojusi uz savas ādas, bet, cik esmu par to runājusi ar citiem eiropiešiem, viņi to noraida, atgriežoties pie nacionālisma izpausmēm Latvijā (nenoliegšu, kļūdas ir bijušas). Baltijas valstis regulāri saņem aizrādījumus par izturēšanos pret krievvalodīgo minoritātēm un baltiešu pārstāvju sadarbību ar nacistiem 2. pasaules kara laikā, bet līdzvērtīgs starptautisks nosodījums Krievijas virzienā par apzinātu padomju republiku rusifikāciju nekad nav bijis. Šobrīd Krievijas medijos pārākuma apziņa jeb āriešu rases apziņa netiek slēpta, arī Putina runās Krievija ir vienīgais patieso vērtību bastions, kas cīnās pret pūstošajiem Rietumiem, kamēr Ukrainā valdot nacisti un narkomāni, kas kļuvuši par rietumvalstu marionetēm. Putins pavisam atklāti vēsta par Krievijas specifiskajām interesēm Austrumeiropas reģionā, un tajā pašā Eiropā vēl aizvien daļai sabiedrības šķiet, ka Krievijas intereses ir leģitīmas, turklāt atbalstāmas, lai apvaldītu ASV. Tas, ka šajās interesēs slīkst veselas tautas, filozofiskos Krievijas interešu aizstāvjus nesatrauc. 

Krievijas genocīdam pret Ukraiņu tautu ir senas saknes. Golodomora laikā trīsdemito gadu beigās Ukrainā badā nomira 2 līdz pat 10 miljoni cilvēku, par patieso upuru skaitu ir tikai aplēses. Bet starptautiskā sabiedrība nav spējusi to nosaukt par genocīdu, kur nu vēl Krievija. Staļins vēlējās izdzēst Krimas tatāru tautu no kartes, pēc 2. Pasaules kara vairums Krimas tatāru tika izsūtīti uz Vidusāziju, un viņus pat nedrīkstēja uzskaitīt kā tautību tautas skaitīšanā (aizliegums bija spēkā līdz 1989. gadam). Paši ukraiņi, kas dzīvojuši Krievijā, stāsta par piedzīvoto attieksmi kā pret “otrās šķiras cilvēkiem”. Putina runā pirms kara sākuma jau bija pavisam skaidrs vēstījums: ukraiņi ir pseido tauta, viņiem nav tiesību uz savu valsti, viņi ir tikai Krievijas satelīti, kas jāatgriež uz pareizā ceļa, proti, Krievijas skavās. Te ir tik daudz līdzību ar vardarbību ģimenē, kur vīram ir tiesības iedzīt paklausību sievā, palielinot bardzību, ja nepaklausīgā pretojas. Tas, kas tagad notiek Ukrainā, nav tikai karš: tas ir asiņains genocīds pret Ukrainas tautu. 

Kopš kara sākuma katru dienu dzīvoju ar smeldzi krūtīs. Ļoti vēlos piedzīvot tos laikos, kad arī Krievijas tauta piedzīvo kolektīvo nožēlu par agresiju pret citām tautām, un pārtrauc lepoties ar savu “pārākumu un apgaismību”. Es nesaprotu, kāpēc starptautiskā sabiedrība ir tik inerta pret šo. Citādi tas nekad nebeigsies.