Izaicinājums paļāvībai un sadarbībai

Dzīve ir bijusi tik spraiga, ka esmu atstājusi savu blogu novārtā. Bet nu skrējienu pārtraucis korona un iedevis daudz negaidītu brīvbrīžu. Sajūta ir sirreāla. Sēžam, ēdam darba dienas vidū pusdienas ģimenes lokā. Nekur nav jāsteidzas. Diemžēl vīruss steidzas un vairojas. Un tas, kā mēs to piedzīvosim, ir atkarīgs no mūsu spējas paļauties un sadarboties. Abas lietas ir gana grūtas.

Cik ļoti spēsim paļauties uz valsts iestāžu rīcību? Nav viegli, jo sociālo tīklu lauvām ķepas ik pa brīdim niez kritiski vērtēt mediķu un valsts iestāžu rīcību. Pārmetumi nāk no visām pusēm. Krīzes situācijas ir arī trekna augsne sazvērestības teorijām.

Kāpēc no mums slēpj informāciju?

Kādam, kas klepo, nav veiktas analīzes. Kāpēc? Ko mums noklusē?

Kāpēc neiesaka braukt uz Austriju, bet drīkst braukt uz Zviediju? Kāpēc skola turpina mācības, lai gan vienam audzēknim ir nozīmēta karantīna? Kāpēc nav pieejamas analīzes? Kāpēc man netaisa analīzes par brīvu? Kāpēc klusē par patieso vīrusa izplatību?

Krīzes brīdī nav nekā ļaunāka par paniku, jo individuālie centieni glābt savu ādu rada jaunus riskus un samazina izdzīvošanas iespējas pārējiem. Ja no grimstoša kuģa vienā glābšanas laivā ielec pārāk daudz cilvēku, noslīkst visi. Kur ņemt spējas paļauties uz kapteiņa komandām un nekritizēt tās, lai negrautu kapteiņa autoritāti? Vīrusa straujo izplatību var iegrožot tikai sociālo kontaktu ievērojama samazināšana – karantīna, jo vakcīnas šobrīd nav (roku mazgāšana ir svarīga, bet ar to nepietiek). Savukārt, ja nepaļaujamies uz valsts iestāžu veselo saprātu, to rīkojumus apšaubām un attiecīgi sliktāk ievērojam. Vai vēl vairāk, uzķeramies dažādiem alternatīviem “viedo” padomiem, kas iesaka muļķības un līdz ar to vairo vīrusa izplatību.

49437638533_59fe51236f_o

Korona vīruss no Uhaņas. 葉 正道 Ben(busy)foto. 

Otra būtiskā spēja ir spēja sadarboties, ko raksturo cietumnieku dilemma. Tas ir, brīdī, kad man jāizvēlas rīkoties savā vai kopienas labā, es nereti rīkošos savā labā, palielinot savas, bet pasliktinot pārējās sabiedrības izredzes. Korona vīrusa gadījumā šo sadarbības dilemmu vēl paspilgtina tas, ka sabiedrību pandēmijas brīdī visvairāk apdraud tās locekļu mobilitāte, bet visvairāk mobilie ir tie, kurus korona apdraud salīdzinoši mazāk – jauni, spēcīgi cilvēki. Nav viegli atteikties no savas ierastās dzīves, lai pasargātu citus. Nereti atteikšanās skarba – ne tikai sāpīgi zaudējumi, bet arī bažas par izdzīvošanu, kā tūrisma firmām, koncertu rīkotājiem, tirgotājiem. Sekas rīcībai tikai savu interešu labā varbūt vēl skarbākas – citu cilvēka kailā dzīvība.

Šodien mēs esam gudrāki, jo varam mācīties no Itālijas, ko korona skāra pirmo un kas pārdzīvo smagu krīzi. Skumjās ziņas no Itālijas atdzesē sakarsušos prātus. Sajūta ģimenes pusdienās kļūst vēl sirreālāka. It kā viss mierīgi un labi. Bet kā būs pēc nedēļas?

 

.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s