Rūpnieciskā un zinātniskā revolūcija iedvesmoja uzskatu, ka mēs, cilvēki, esam radības kronis, un varam pakļaut dabu. Tas bija pārspīlējums: neapdomīgi pakļaujot dabu, sākam kaitēt paši sev, jo mēs paši esam dabas daļa. Piemēram, bezrūpīgi iznīcinot nepatīkamos lauksaimniecības kukaiņus, cilvēks attapās, ka ir saslimdinājis pats sevi, un sāk zaudēt arī citas dzīvās būtnes, kas viņam ir  vajadzīgas un lietderīgas.

Kā protests pret šādu pasaules uzskatu ir vēlme dzīvot saskaņā ar dabu. Ir skaidrs, ka cilvēks ar šādu vēlmi uz alu tomēr nedosies, bet mēginās dabiskumu ieviest savā Homo Sapiens dzīvē, meklējot labākas (dabiskākas, ekoloģiskākas) alternatīvas tehnokrātiskām lietām, kas būtu labākas viņam un saudzīgākas dabai.

Šobrīd “dabiskums” un ekoloģiskums” ir modē. Daži to izvēlas, jo domā, ka tā ir labāk viņiem un viņu bērniem. Daži domā, ka arī citām būtnēm uz Zemes ir tādas pašas tiesības, kā cilvēkiem, un nevēlas nevienam skādēt. Daži vēlas Zemi, ko saņēmuši mantojumā no saviem senčiem, nodot “labā stāvoklī” saviem bērniem.

Motivācijas, kāpēc izvēlēties dabisko vai ekoloģisko, ir dažādas, bet pieprasījums rada piedāvājumu, un tāpēc parādās lietas, kas tiek piedāvātas kā dabiskas prestatā tehnokrātiskajām. Bet, ak vai, ne vienmēr tās ir dabiskas, un, pat ja dabiskas, tomēr var būt diezgan kaitīgas.

Kā atšķirt “eko” no “šmeko”? Par to es te dažreiz rakstīšu.