Nākamā gada budžetā mediķu algām atkal nepietiek naudas solītajā apmērā

Mana mamma ir skolotāja, viņai ir septiņdesmit trīs gadi. Jau vairākus gadus viņa ir pensijā, kopā ar manu tēvu kopj dārzu un bauda dzīvi. Visu darba mūžu strādājusi kā matemātikas skolotāja, viņai ļoti patīk sava profesija un skolēni. Pirms nedēļas viņa satika savu draudzeni, skolas direktori, kas izmisusi centās viņu pierunāt nākt uz skolu, jo nevar atrast matemātikas skolotāju.

Jūs man prasīsiet, kāda manam stāstam saistība ar ziņu par mediķu algām. Tieša – gan mediķi, gan skolotāji ir ilgstoši baroti ar solījumiem par algu pielikumu. Krīzes laikā abas grupas pamatīgi apcirpa, un, kamēr citas nozares pēc krīzes ātri atguva iepriekšējos algu līmeņus, to nevar teikt par skolotājiem un mediķiem.

Runājot par zemajām algām, esmu dzirdējusi argumentu “nestrādā, ja nepatīk alga”. Pirms desmit gadiem varēja paļauties, ka mediķi un skolotāji turpinās strādāt par spīti zemajām algām. Ja cilvēkam patīk darbs, jau “iesista” roka, ir ģimene un mājas, viņam var pietrūkt enerģijas to mainīt. Bet pedagogi un mediķi noveco un iet pensijā, bet jaunpienācēju sāk aptrūkt, jo jaunie ir kustīgāki un meklēs citas iespējas.

Latvijā skolotāju vidū ir visaugstākā sieviešu proporcija Eiropas Savienībā (87%), kas arī ir saistīts ar zemajām algām, tas ir zināms fenomens. Skolotāji strauji noveco – vairāk kā 46% skolotāju ir vecāki par 50 gadiem. Šī problēma gan skar daudzas Eiropas valstis.

Mēs runājam, runājam par izglītības kvalitāti un kompetenču izglītību, bet skolās nav, kas māca. Stundās iet pat pirmo kursu studenti, kam nav zināšanu, un pensionētie skolotāji, kam vairs nav motivācijas apgūt jaunās lietas. Vai arī stundas nenotiek.

Varbūt skolu lauciņā administratīvā reforma veicinās skolu tīkla sakārtošanu un labākas algas pedagogiem. Lai gan, pirmās vēsmas liecina, ka dažas pašvaldības skolu tīkla sakārtošanu izmanto saimniecisko interešu, nevis izglītības kvalitātes labā, kā piemēram, Jūrmalā.

Bet, atgriežoties pie mediķiem. Protams, es varu saplānot savu dzīvi un doties pie maksas ārstiem. Varu nemanīt, ka citi gaida ilgās rindās, lai saņemtu valsts apmaksāto pakalpojumu. Bet kas notiks brīdī, kad man vajadzēs neatliekamo palīdzību un es to nesaņemšu, jo slimnīcā tajā maiņā nebūs dežūrārsta un medmāsas? Un vai kāds ieplānoja COVID19?