Lotosa dzemdības ir viens no lielākajiem pārpratumiem dabiskumam. Lai gan tās skan skaisti un vilinoši. Diemžēl, šis vājprāts nekritiski ir atnācis līdz Latvijai. Iespējams, pašiem ārstiem tas šķiet tāds absurds, ka nav vērts par to šķēpus lauzt. Nav zināms, vai Latvijā to kāds jau praktizējis, bet šai praksei nekritiski draudzīgi apraksti jau ir parādījušies, un jācer vien, ka šo vietņu redaktori pratīsies tos kritiskāk aplūkot un koriģēt.

Par lotosa dzemdībām sauc dzemdības, kuru laikā nabas saiti, kas savieno jaundzimušo ar placentu, nepārgriež, bet ļauj tai pašai nokrist, kas “notiekot dabiski” pēc 3-10 dienām (tā saucamās pilnās lotosa dzemdības). Tas esot “sens rituāls”, un nosaukums droši vien cēlies no tā, ka placentu, gaidot tās nokrišanu, ievīsta lotosa lapās. Vēl izšķir nepilnās lotosa dzemdības, kad nabas saiti pārgriež pāris minūtes pēc dzemdībām, bet ļaujot tai izpulsēt. Par nepilnajām nerakstīšu: tur lai mediķi spriež, cik minūtes pēc dzemdībām ļaut nabas saitei pulsēt. Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas iesaka nospiest nabassaiti ne ātrāk kā vienu minūti, bet vidēji 1-3 minūtes pēc dzimšanas normālu dzemdību gadījumā.

Es rakstīšu par “pilnajām”, kurās gaida 3-10 dienas, kad nabas saite nokritīs pati. Piekritīsiet, “nepilnās” skan nepilnīgi – vecāki, kas savam bērnam vēl to labāko, varētu arī vēlēties piedzīvot “pilnās” lotosa dzemdības, par spīti neērtībām, staipot nenokritušo placentu nedēļu kopā ar bērnu.

Bet, stop. Dabiski ir placentu apēst. 

Dabā zīdītāji savas placentas apēd, un to dara pat zālēdāji, izņemot kamieļus. Ir vairāki iemesli, kāpēc zīdītājiem apēst placentu ir labi- tā ir bagāta ar barības vielām, kas jaunajai, dzemdību nomocītajai mātei ir svarīgi, lai atpūstos, pirms doties barības meklējumos. Dažus lasītājus šausminošie placentas smūtiji ir gana dabiska pieeja, bet ne izdzīvošanas jautājums, jo Homo Sapiens sugas mātēm pēc dzemdībām parasti ir pieejama normāla pārtika.  Placentas apēšana pasargā no infekcijas, jo barības vielām un asinīm bagātā placenta ir ideāla augsne nevēlamiem mikrobiem, un, to iedarbībā sākoties  pūšanas procesiem, izplata plēsoņas vilinošu smaku. Tāpēc dzīvnieki nereti apēd ne vien placentu, bet arī nedzīvi dzimušos mazuļus, un tas pasargā dzīvos. Bet placentas atstāšanā pie augļa nedēļas garumā nav nekā dabiska, tas ir pretdabiski.

Un tomēr – sens rituāls.

Jā, cilvēki ir izdomājuši daudzus dīvainus rituālus. Piemēram, senajā Ķīnā daļu zēnu kastrēja, padarot tos par einuhiem. Āfrikā un Āfrikā mazām meitenēm bez atsāpināšanas izgrieza ārējos dzimumorgānus, lai nākotnē dzimumattiecības padarītu tām īpaši netīkamas. Nereti šādas operācijas beidzas letāli. Senajā Ķīnā mazām vidusšķiras meitenēm nosēja pēdas, lai veidotu “lotosa kājiņas'”. Arī tās bija sievieti kropļojošas manipulācijas, jo sieviete ar lotosa “kājiņām” nespēja pati pārvietoties,  un pasākums nereti beidzās letāli, ja nosietā kāja sāka pūžņot.  Tāpēc “sens” rituāls skan aicinoši, bet ne vienmēr tas ir saprātīgi un nekaitīgi.

Bet varbūt cilvēka placenta ir īpaša un nepūst?

Diemžēl – pūst, un sekas var būt letālas bērnam, tāpēc pameklējot angļu valodā, atradīsiet daudzus brīdinājumus par šādas prakses bīstamību, kā arī gadījumu aprakstus mediķu zinātniskajos žurnālos. Piemēram, šāds gadījums* – slimnīcā nogādāts 20 stundas vecs zīdainis ar elpošanas grūtībām. Dzemdības labas, jaundzimušā stāvoklis uzreiz pēc dzemdībām labs, grūtniecība normāla, vienīgā īpatnība – zīdainis atvests uz slimnīcu kopā ar placentu. Analīzes uzrādīja infekciju, kas bija skārusi arī mazuļa sirdi. Vairākas nedēļas ārsti cīnījās par mazuļa dzīvību, kurš “dabiskuma” vietā dabūja antibiotiku kūri sešu nedēļu garumā.

Tāpēc, neskatoties uz skaisto nosakumu, lotosa dzemdībās nav nekā dabiska, tās ir letāli bīstamas bērnam, un ļoti ceru, ka Latvijā neviens to neizmēģinās.

Lotosa zieds, fotogrāfija: Dora Alis

*Ittleman, Benjamin R., et al. “Umbilical Cord Nonseverance and Adverse Neonatal Outcomes.” Clinical pediatrics (2018): 0009922818805243