Es braucu pa mazu, privātmāju ieskautu ielu. Apstājos, pie mājas, kur man bija sarunāta tikšanās. Pretējā ielas pusē pie sētas auga trīs nelieli ceriņu krūmi, pilni skaistiem, baltiem ziediem.

Iedomājos kādu nolauzt un aizvest uz māju. Ceriņu ziedi bija tik skaisti, lieli, ka aizrāvos un nošķinu vidējo krūmiņu gandrīz pliku. Kārtojot ziedus bagažniekā, pacēlu galvu un ieraudzīju dusmīgas sievietes acis.

Ko jūs darāt? Tie ir manas mātes ceriņi! Dārzs viņai ir vienīgais, kas viņai ir!

Sarāvos, pārliecos vēl dziļāk pār bagāžnieku un nodomāju, ka jālaižas lapās. Kamēr apgāju apkārt mašīnai, lai atvērtu durvis, mani apstādināja paveca sieviete:

Kāpēc jūs nolauzāt manus ceriņus? Mans dārzs ir vienīgais, kas man ir!

Mani pārņēma svelošs kauns un izbīlis. Sapratu, ka man ir jābrauc prom pēc iespējas ātrāk. Nobijos, ka kāds vēl mani atpazīs un sāks skandalēt, ka vides aktīviste apzog cilvēku apstādījumus.

Vēlreiz paraudzījos apkārt. Nu jau mani bija apstājis pūlis. Kāds fotogrāfēja gan mani, gan mašīnas nummuru. Meita, kas bija atkal pirmskolas vecumā, jautāja

Par ko tie cilvēki dusmojās?

Tad es pamodos. Uzelpoju, un atgriezos realitātē, decembra vidū. Bet izbīļa un kauna pēdas vēl aizvien pulsēja manā ķermenī.