Ir labi, ja organizācijas, lai pamatotu savu viedokli, pasūtina pētījumus. Priecājos par to. Tomēr apbēdina, ja šie pētījumi ir tādas kvalitātes, ka tos varu izmantot tikai nodarbībās, stāstot studentiem par sliktiem piemēriem, kā nevajag darīt.

Tā diemžēl  ir noticis ar Latvijas Tirdzniecības Rūpniecības kameras pasūtināto pētījumu, ko veica Gateway & Partners “Industrijas ietekmes pētījums depozīta sistēmas ieviešanas gadījumā Latvijā” [1].

Šis darbs ir uzskatāms piemērs, lai skolēniem un studentiem izskaidrotu ķiršu lasīšanu (cherry picking): proti, no visiem faktiem un datiem paņemt tikai tos, kas patīk, un ignorēt to, kas nepatīk. Vēl šis “pētījums” ir meistars nesalīdzināmu lietu salīdzināšanā.

Lai labāk ilustrētu šī “pētījuma” kļūdas, es sev pati formulēju jautājumus, uz ko šādam pētījumiem būtu jāatbild:

• Vai depozīta sistēma palīdzēs sasniegt politiskos mērķus?
• Vai tai būs pozitīva ietekme uz vidi?
• Kāds būs radītais slogs uzņēmējiem un vai samērojams ar ieguvumiem, kā arī – kādi varētu būt kompensācijas mehānismi?

Un tālāk paskatīsimies, cik labi tas sanācis.

1. Vai depozīta sistēma palīdz sasniegt politiskos mērķus?

Kopsavilkumā lasām (3. lappusē) lasām: “Depozīta sistēmas priekšrocība ir tās pārbaudāmā efektivitāte, kas ļauj sasniegt vairāk kā 90% rādītāju iepakojuma atgriešanai atpakaļ”. Tad jau viss kārtībā: ja politiskais mērķis ir nodrošināt 90%  vienreizlietojamā pudeļu iepakojuma atgriešanu[2]”, tad ar depozīta sistēmu šis mērķis tiek sasniegts.

Tāpat arī 6. lappusē lasām, ka depozīta sistēma palīdz uzlabot PET pārstrādes apjomus (loģiski: jo vairāk pudeļu nesabojātas atgriežas sistēmā, jo vairāk tās varam pārstrādāt).

Starp citu, šis pētījums to nepiemin, bet depozīta sistēma atbilst aprites ekonomikas prasībām, nodrošinot pēc iespējas tīrāku izejvielu iegūšanu un iepēju tās nodot pašam ražotājam.

Bet pārsteidz gala secinājums: “Depozīta sistēma ir vērtējama kā mazefektīvs instruments atkritumu apsaimniekošanas sistēmā”.

Nu no kurienes, babāc, šāds secinājums? Jo, lūk, depozīta sistēma neattiecas uz visiem atkritumiem un liek piesārņotājiem maksāt par piesārņojuma novēršanu. Tas ir kā, dzīrot gribam, bet par dzīrēm lai maksā visa sabiedrība?

Jā, depozīta sistēma nav panaceja: tā neatrisina visas problēmas uzreiz, un pati par sevi negarantē otrreizējo pārstrādi (tāpēc nesaprotu, kāpēc pārstrādes arguments nepārtraukti tiek pieminēts). Atcerieties: atkritumu apsaimniekošanā vienīgā universālā metode ir atkritumus neradīt, visas pārējās metodes paredzētas noteikta veida atkritumu noteiktam atkritumu apsaimniekošanas solim.

2. Vai ir pozitīva ietekme uz vidi.

Kopsavilkums paziņo, ka liela jēga no depozīta sistēmas nav: “Depozīta sistēmas ietekme uz vidi ir salīdzinoši neliela, jo tiek sagaidīts, ka līdz ar depozīta sistēmas ieviešanu tiks samazināts iepakojuma daudzums vidē, taču Latvijas speciālisti norāda, ka, lai gan dzērienu iepakojums ir vizuāli pamanāmākais, tomēr tas neveido lielu daļu atkritumu” Labi, paskatīsimies vides sadaļā (110. lappuse), kas ir novedis pie šādiem secinājumiem? Tur pieminēts Latvijas Valsts mežu teiktais “ka 80% no valsts mežos savāktajiem atkritumiem ir PET pudeles” un Lielās Talkas vienas no organizatorēm apgalvojums, ka “Plastmasa pudeles ir vizuāli ir vispamanāmākās, jo aizņem lielāku tilpumu, taču arī vieglāk savācamas, tomēr lielāks apjoms no izmestajiem atkritumiem organizētajās talkās ir tieši citi veidu atkritumi”. Līdz kopsavilkumam Latvijas Valsts mežu teiktais nav ticis, bet Talkas organizatore kļuvusi par “Latvijas speciālistiem”. 

Un neviena vārda par atkritumiem jūrā, lai gan tieši vēlme novērst plastmasas  atkritumus jūrā ir iemesls, lai EK ķertos pie tik kardināla soļa kā aizliegt vienreizlietojamos traukus, ausu kociņus, un prasīt 90% atgriešanu dzērienu pudelēm. Baltijas jūras vide uz mums neattiecas?

3. Kā ar ekonomisko ietekmi uz uzņēmumiem?

Pamanot tik daudz manipulāciju ar faktiem lauciņā, kur jūtos kā zivs ūdenī, neredzu iemeslu ticēt ekonomiskās sadaļas slēdzieniem. Jā, es varu piekrist, ka PET ir vērtīga izejviela, un, ievadot to depozīta sistēmā, poligonu apsaimniekotāji zaudēs daļu (15-20%) peļņas, un kritīsies kopējie poligonu pārstrādes rādītāji. Bet kas ir svarīgāk: konkrētā poligona statistika, vai vēl vairāk savākt un pārstrādāt PET? Un, samazinoties PET nestajiem labumiem poligoniem, palielināsies nepieciešamība uzlabot citus pārstrādes rādītājus. Latvijā sen nepieciešama visas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas uzlabošana, lai iepakojumu atkritumu pārstrāde būtu izdevīgāka un, savukārt, nepārstrādājama iepakojuma izmantošana kļūtu neizdevīga pašam ražotājam. Šajā gadījumā depozīta sistēma netraucēs, tieši otrādi, veicinās arī pārējās sistēmas uzlabošanu.

Es domāju, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai ir jāgriežas pie Gateway & Partners un jālūdz pārstrādāt šo “pētījumu”, lai tas kļūtu par vērā ņemamu argumentu. Tikai, var gadīties, ka tad pētījuma secinājumi nebūs tie, ko Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera vēlas dzirdēt. Kāpēc gan? Vai izvairītos no ražotāju atbildības? Nesanāks, Francijā, kur nav depozīta sistēmas, ir atraduši citu metodi: viņi sodīs ražotājus par nepārstrādātiem iepakojumiem[3].

P.S. Es atbalstu depozīta sistēmu, jo tā atbilst Aprites ekonomikas principiem. Interešu konflikta man nav.

Attēlu aizņēmos no “Zaļās brīvības“

[1]Depozīta sistēmā nonāks mazāk nekā 1% no kopējā atkritumu apjoma Latvijā; plānotās investīcijas paredzamas vairākos desmitos miljonu eiro

[2]Commission proposes new EU-wide rules to target single-use plastic products

[3] France launches scheme to tackle the plastic packaging mountain