Ko darīt ar tiem, kas pretojas maskām?

Kad pirmo reizi izdzirdēju par COVID19 pandēmiju, kas fundamentāli mainīs mūsu dzīvi, mana pirmā reakcija bija: “Beidziet pārspīlēt, tā ir parasta gripa“. Tā ir normāla reakcija uz nopietniem draudiem. Tomēr es rakos tālāk, kamēr atzinu, ka “sūdi ir lieli”.

Kad valstī izsludināja ārkārtas stāvokli, es nolēmu izbaudīt pandēmijas sniegtās iespējas, darot to, kam parastajā ikdienas steigā pietrūka laika. Uzgleznoju akvareli, pārlasīju “Mēri”, sakārtoju plauktus, līdz man apnika. Tomēr jāatzīst, ka tā bija produktīva stratēģija, jo ļāva man radoši izpausties un arī darbā pievērsties inovatīvām lietām (triecientempā apguvām “strādājām kopā katrs savās mājās” un uzsākām tiešsaistes apmācības).

Vasarā mani pārņēma apnikums. Arī pandēmijas spēks kritās, dzīve atgriezās parastās sliedēs, un likās, ka var aizmirst par piesardzības pasākumiem.

Mana pieredze nav nekas unikāls: katram no mums ir sava stratēģija kā pārdzīvot lielu stresu un nepatīkamas ziņas. Daudzi cilvēki, kas noliedz COVID19, izdomā sazvērestības teorijas, paziņo, ka nevilks “uzpurni”, tādējādi mēģina tikt galā ar stresu, ko atnes pandēmijas ierobežojumi. Tas ir spēcīgs noliegums, protests, izmisīga vēlme atgriezties iepriekšējā dzīvē. Ļoti daudziem milzīgu papildus stresu rada tas, ka pazūd iespējas nopelnīt ikdienas iztikai, kas cīņu pret “uzpurņu” valkāšanu padara vēl izmisīgāku.

Ir cilvēki, kas savu stresu ieliek sabiedrībai vēlamā darbībā. Aktīvs brīvprātīgo darbs “Paliec mājās” kustībā, radošie hakatoni risinājumu meklēšanai, līdz pat pasīvākām darbībām- ziedojumiem mediķu maltītēm un ikvakara aplausi, bija konstruktīva iespēja tik galā ar to apdraudējuma sajūtas radīto stresu, ko mums sagādāja pandēmija. Bet pavasarī mums vēl bija cerība, ka zinātnieki ātri vien mums atradīs brīnumaino vakcīnu.

Tagad mediķi cīnās vieni paši, viņiem vairs neapplaudē un nevāc ziedojumus pusdienām. Latvijā pandēmija, diemžēl, ir aizgājusi nākamajā fāzē, kad mediķi intensīvā darba dēļ jau paši krīt par upuriem infekcijai.

Mēs visi kļūstam nervozāki. To nedrīkst izrādīt, jāturās, bet spriedze aug. Tā ir mana sajūta. Bet arī mērījumi – pieaug pašnāvību skaits, sūdzības par depresiju. Sabiedrība ir kā suns pieplacis zemei un pieglaudis ausis briesmu sajūtas priekšā. Mediķi pārslodzē brīdina “līdz sabrukumam nav tālu”.

Ko mēs varam darīt?

Ķīna tomēr spēja pandēmiju kontrolēt. Ar dzelžainu disciplīnu un ierobežojumiem, pie tam, ierobežojumi turpinājās arī tad, kad vīruss bija savaldīts. Tālo Austrumu valstis pandēmiju ierobežojušas krietni labāk kā tas izdevies Rietumiem. Pētnieki to skaidro ar atsķirīgām kultūrām: Austrumos ir spēcīgs kolektīvisms, kamēr pie mums individuālisms. Sabiedrības veselība ir joma, kur pārliecīgs, neierobežots individuālisms ir kaitīgs – ikviens, kas izceļ savas vajadzības virs kopīgām vajadzībām, apdraud visu sabiedrību. Austrumos par šādu rīcību soda, Rietumos mēs ceram pārliecināt un aicināt uz atbildīgu rīcību.

Arī antivakcinētāju kustību virza izmisīga vēlme nosargāt savas tiesības uz personīgo izvēli. Kamēr to paģērēja atsevišķi cilvēki, bērnu nevakcinēšana nebija problēma. Bet, jo vairāk bērnu vecāku izvirzīja savas personīgās izvēles pirmajā vietā, jo vairāk nevakcinētu bērnu, jo lielāks apdraudējums sabiedrībai, jo infekcijai rodas telpa, kur attīstīties un pārlekt.

Līdzīgi ir ar COVID19, vienīgi daudz lielākā mērogā, jo vairumam no mums nav imunitātes pret COVID19 izraisītāju. Viens pats indivīds, kas ignorē nosacījumus un dodas sabiedrībā slims, var izraisīt ķēdes reakciju ar simtiem, pat tūkstošiem saslimušo.

Šobrīd Eiropas valstīs pandēmijas otrais vilnis jau pārspēj pirmo vilni, Čehijā pandēmija ir izgājusi no rāmjiem un dejo ar nāves izkapti, Francija izziņo “slēgšanos”, pa to domā vācieši, pat zviedri atsakās no savas līdzšinējās maigās stratēģijas.

Mēs neesam Austrumos. ko mēs varam darīt?

IEVĒROT noteikumus pašiem, vienlaikus rādot piemēru citiem. Liela daļa no mums rīkojas tā, kā dara viņu līdzcilvēki, pieņemot sabiedrības normas, un svarīgi, lai svārstīgie pamanītu likumpaklausīgos un sekotu viņu piemēram.

IEBILST tiem, kas mēģina celt savu politisko kapitālu vai izbaudīt gozēšanos starmešu gaismā, aicinot ignorēt ierobežojumus ar maldiem un melošanu. Latvijā nav ieraksts skaļi apstrīdēt kolēģus, tāpēc esmu īpaši pateicīga ārstiem, kas sāk publicēt savu pieredzi un iebilst meliem. Arī valsts iestādes varētu izmantot Epidemioloģiskās drošības likumu un vērsties pret tiem, kas apdraud sabiedrības veselību ar meliem vai klaji pārkāpjot noteikumus.

ATGRIEZTIES pie lietām, ko darījām pavasarī, kad nebijām noguruši. Pateikties mediķiem. Palīdzēt vientuļajiem.

ATGĀDINĀT par likumu ievērošanu tiem, kas to ignorē. Atgādināt vilkt maskas tiem, kas tās nevalkā. Atteikties piedalīties pasākumos, kur neievēro drošības pasākumus “man ir vienalga, ticiet COVID19 vai nē, bet es neļaušu sevi apdraudēt”. Iet prom no veikala, kur nevelk maskas.

IEKLAUSĪTIES tajos, kas protestē, lai nav tā, ka viņu vienīgā auss ir populists Aldis Gobzems. Tieši ieklausīties un sajust bažas un bailes. Neapsaukāties. Tieši tāpat, kā likumpaklausīgais pilsonis masku nevalkātājus sauc par tumsoņām, viņi likumpaklausīgos sauc par aitām.

DALĪTIES ar savu pieredzi. Slimībai vēršoties plašumā, arī pieredzes stāstu ir vairāk, un liels paldies tiem, kas tos publicē. Mistisks SARS-CoV-2 šķiet no citas pasaules, kamēr nogāž no kājām pazīstamu cilvēku. “Tā ir tikai gripa” ir tikai līdz brīdim, kad lasām par pazīstamu cilvēku smago pieredzi, personīgi izbaudot COVID19 uz savas ādas.

ATBALSTĪT tos, kam pandēmijas dēļ zūd ienākumu avots. Pirmkārt, tas ir valdības uzdevums, bet arī katrs indivīds var sniegt savu artavu, piemēram, ļaujot strādāt māksliniekiem. Starp citu, es skatīšos Hermaņa seriālu “Aģentūra” tiešsaistē. Es izbaudīšu to, ka beidzot nav jāmedī Rīgas Jaunā teātra biļetes, urbjot ektrānu un saprotot, ka šoreiz atkal nokavēju. Man patīk teātris klātienē, bet, ja tagad tas nav vēlams, tiešsaistes lugas ir jauna iespēja.

PRASĪT, lai valdība iekāpj pavasara kurpēs un kļūst izlēmīgāka un skaidrāka savos lēmumos. Visi ir noguruši, arī valdība. Gribam vai nē, bet atslēga, vai apdzēsīsim pandēmijas uguni, ir valdības rokās. Es vēlos stingrākus un saprotamus noteikumus, un to izpildes kontroli, piemēram, par epidemioloģisko prasību ievērošanu skolās, kafejnīcās, vietās, kur pulcējas daudz cilvēku.

Viena atbilde “Ko darīt ar tiem, kas pretojas maskām?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s