Kā sadzīvot ar citiem, kas netīši apdraud mūs?

Kādreiz, studiju gados, kopā ar draudzeni biju praksē kādā miestiņā. 

Kādu dienu draudzene sarunāja nelielu haltūru kādam vietējam palīdzēt dārza darbos. Studentam nauda noderīga, piekritu piedalīties un abas kopā ierausāmies pie saimnieka traktora kabīnē, lai dotos uz haltūriņu. Pa ceļam no sarunām sapratu, ka nekāda haltūra nebūs, jo plānojas baļļuks. Manā prātā iedegās sarkanā lampiņa: divām jaunām studentēm baļļuks teju nepazīstamu vīriešu kompānijā un alkohols bija visai bīstama kombinācija. Deviņdesmitajos gados, ja šādi gadījumi beidzās ar izvarošanu, valdīja vispārējs uzskats, ka “pašas vainīgas”. 

Es teicu, ka nekur nebraukšu un vēlos izkāpt. Draudzene uzskatīja, ka manas bažas ir nepamatotas un teica, ka jābrauc uz ballīti. Tā nu es attapos viena pati uz ceļa 5 km attālumā no mūsu prakses vietas un kātoju atpakaļ. Meiteņu savastarpējā solidaritāte tajos laikos gan prasīja nepamest draudzeni nelaimē, tas ir, vienmēr turēties kopā. Grūti pateikt, kura no mums bija nelaimē pamestā – draudzene, kuru atstāju traktora kabīnē, vai es vientuļa uz lauku ceļa? 

Draudzene atgriezās vēlu vakarā, un teica, ka es pārspīlēju, jo nekas tāds neesot noticis. Diemžēl, notikums iedarbojās postoši uz mūsu draudzību. Jaunībā par draugiem izvēlas cilvēkus, ar kuriem kopā var doties izlūkos, tostarp, lai kopā nodotos trakulībām. Ja ir tik ļoti atšķirīgi uzskati par riskiem, izlūkos nevar doties. Bet mēs nekad neizrunājām šo jautājumu, un, iespējams, draudzene arī nesaprata manu atsvešināšanos. 

Kāpēc es šo rakstu? Šīs pārdomas man atsauca jaunā “Brīvo cilvēku balsis”, kur skaidri redzams lūgums: “es vēlos, lai sabiedrība pieņem mani un manu izvēli nevakcinēties. Es esmu draudzīgs, bet lepns, un nesaprotu, kāpēc man dara pāri, no manis novēršoties“. 

Sabiedrībā ir ļoti atšķirīga izpratne par riskiem. Daļa uzskata, ka kovids ir ļoti bīstama slimība ar neprognozējamu iznākumu un pie pirmās izdevības devās vakcinēties. Otrai daļai šķiet, ka vakcīnas ir bīstamas, un labāk iegūt imunitāti “dabiski”. Fakti gan norāda, ka viena puse dzīvo ilūzijās, bet ilūzijas jau nav aizliegtas. Nav aizliegts kļūdaini paļauties uz savu labo veselību. Tā ir ļoti atšķirīga izpratne par riskiem, un varētu ar to mierīgi sadzīvot, ja vien … 

Ja vien tas nebūtu saistīts ar sabiedrības veselību, kas ir mūsu kopējs labums. Diemžēl, atsevišķi sabiedrības veselības pasākumi, kas viennozīmīgi nes labumu sabiedrībai kopumā, ierobežo indivīdu, un, iespējams, nenes labumu viņam pašam. Visuzskatāmākais piemērs ir maskas: masku nēsēšana, kas sagādā neērtības valkātājam, vairāk pasargā nevis pašu valkātāju, bet gan tos cilvēkus, ar ko viņš saskaras. It īpaši, ja cilvēks tic savai imunitātei un veselībai, maskas viņam šķiet kaut kas uzspiests. Līdzīgi ir ar vakcinēšanos: iespējams, konkrētais indivīds, kas izvēlas nevakcinēties, kovidu pārslimos bez smagām sekām, proti, viņam pašam šī vakcīna vajadzīga nav. Protams, tā ir krievu rulete, jo sekas dažreiz ir neprognozējamas, bet vai mēs varam aizliegt cilvēkiem spēlēt krievu ruleti?

Diemžēl epidemioloģisko pasākumu izvēle ir sarežģīta. Kovid delta variants ir ārkārtīgi lipīgs, un mūsu uzdevums ir pēc iespējas samazināt slimības pārnesi. Vakcinācija to neizslēdz, bet samazina, arī maskas neizslēdz, bet samazina, tāpat, kā distancēšanās un kontaktu samazināšana. 

Epidemiologi analizē procesus sabiedrībā, un aprēķina, kādi pasākumi jāievieš, lai samazinātu saslimstību zem līmeņa, ar ko veselības aprūpes sistēma spēj tik galā. Katram pasākumam (maskas, skolu slēgšana, veikalu slēgšana, vakcinēšanās) ir sava efektivitāte un savs slogs sabiedrībai, kā arī sabiedrības spēja to ievērot, un kombinējot tos, atrod to pasākumu kopumu, kas var samazināt infekcijas izplatību zem bīstamā līmeņa. Daži pasākumi sabiedrībai ir īpaši smagi, piemēram, skolu slēgšana, kas ir efektīga infekcijas mazināšanai, bet draud ar smagām sekām bērniem, tāpēc to parasti izvēlas kā pēdējo.

Pēc tam, kad epidemiologi nodod pasākumu plānu politiķiem, sākas lobiju laiks, kad katrs kliedz, ka viņam ierobežojumi ir nāvējoši. Rezultātā iznākušais pasākumu kopums ir kompromiss starp optimālo un skaļāko lobiju, un nereti grūti izprotams. 

Un tad sākas katra indivīda atbildība ievērot šos pasākumus. Katrs inidivīds, kas tos neievēro, palielina infekcijas izplatību. Katrs saslimušais, kas nonāk slimnīcā, palielina ārstu un slimnīcu noslodzi, bet mūsu veselības sistēma jau ilgstoši strādā pārslodzes režīmā. Un tajā brīdī izvēles, kas inidvīdam šķiet viņa neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos, ietekmē mūs visus. No slimnīcu pārslodzes var ciest cilvēks, kas ir ievērojis visus pasākumus un vakcinējies, bet piepeši saskāries ar veselības problēmām no kovida neatkarīgu iemeslu pēc. Bet, cilvēkam, kas neizprot epidemioloģisko prasību pamatotību, ir ļoti grūti sevi motivēt to ievērošanai, it īpaši, kad nonāk līdz vakcīnai, kas ir medicīniska manipulācija. 

Un tad ir jautājums: kā sadzīvot cilvēkiem, kam ir tik atšķirīga izpratne par riskiem, ja viņu uzvedība netieši ietekmē pārējos? 

Es, protams, varu norobežoties no citiem cilvēkiem, bet tie, kas ignorē epidemioloģisko drošību, ietekmē sabiedrības veselību arī tad, ja mēs nesatiekamies, un sekas var vērsties pret mani netieši. Piemēram, kad augsto kovidrisku dēļ nevaru satikt savu tuvinieku slimnīcā. Starp citu, senioriem tuvinieku klātbūtne slimnīcā var būt vitāli svarīga. Ja slimnīcas ir pārpildītas, ievērojami krītas ārstēšanas kvalitāte. 

Kā panākt, ka cilvēki vairāk uzticas epidemiologu ieteikumiem arī tad, ja tos neizprot? Kāpēc pie mums, Austrumeiropā, ir tik slikti? 

Man ir divas atbildes: solidaritāte un sarunas. 

Mēs neesam pieraduši pie demokrātijas. Mums grūti saprast, kāpēc pat “ļoti pareizus” lēmumus ir jāskaidro sabiedrībai, ja zinām, ka rīkojamies “pareizi”. Mums tik ļoti grūti sadzīvot ar pretēju viedokli, ka labāk izvairāmies no sarunas, lai tik ar to nav jāsaskaras. Bet tā nav prātīga pieeja: konflikti ir jārisina un intereses jāsalāgo, nevis no konliktiem jāizvairās. Arī laulībā tās ilgtspēju nosaka nevis konfliktu neesamība, bet gan spēja konfliktus risināt. 

Un mēs neesam solidāri. Cilvēkiem, kas cīnās par izdzīvošanu, grūti būt solidāriem, jo viņam ir jāizdzīvo pašam. Ir ļoti nedaudzi cilvēki, kas personīga apdraudējuma apstākļos spēj padot roku otram. Līdz ar to ļoti būtiski ir vairot drošības sajūtu sabiedrībā, lai veicinātu spēju solidarizēties. 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s