Deg mana katedrāle

Kad uzzināju, ka deg Parīzes Dievmātes katedrāle, man sažņaudzās sirds. Video redzēju cilvēkus, kas stāvēja ap degošo katedrāli un raudāja. Man gribējās raudāt līdzi.

Bet tā noteikti nav pirmā reize, kad gribēju raudāt, piedzīvojot zaudējumu par kaut ko tādu, kas nepieder man, bet cilvēcei.

Es bērnībā skumu, lasot Džeralda Darela grāmatas par izzūdošajām sugām. Man sāpēja sirds par ceļotājbalodi, ko cilvēku alkatība izdzēsa no Zemes virsmas. Toreiz sapņoju, ka ar DNS tehnoloģijām varētu atdzīvināt šīs sugas.

Celotājblodis

Man sāpēja sirds par appludināto Staburagu. Kopā ar kursabiedriem spriedām: ja mēs nojauktu HES kaskādes, varbūt mēs atgūtu Staburagu.

daugava07

Elpa aizrāvās, uzzinot par Taleban postījumiem, uzspridzinot senās Budas skulptūras.

440px-Buddha_of_Bamiyan

Lasot par Daesh plosīšanos Rakā un Alepo, sāpes mijās ar neizpratni. Kāpēc kaut kas tāds notiek mūsdienās?

raqqa

Es esmu iemacījusies sadzīvot ar skumjām par zaudēto un pieņemt to kā dzīves nenovēršamību.

Parīzes Dievmātes katedrāli atjaunos, jo rekordlaikā ir saziedoti miljoni. Lai gan, protams, lētāk būtu šo ugunsgrēku novērst.

Bet zaudētās sugas mēs nespēsim atjaunot pat tad, ja rokās sadotos visa Zemeslode.

Jūs jautāsiet, kāpēc es nepieminu mūsdienu karos un ārprātīgā nabadzībā zaudētās dzīvības?

Tas ir tik sāpīgi, ka es par to negribu domāt un rakstīt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s