Kad uzzināju, ka deg Parīzes Dievmātes katedrāle, man sažņaudzās sirds. Video redzēju cilvēkus, kas stāvēja ap degošo katedrāli un raudāja. Man gribējās raudāt līdzi.

Bet tā noteikti nav pirmā reize, kad gribēju raudāt, piedzīvojot zaudējumu par kaut ko tādu, kas nepieder man, bet cilvēcei.

Es bērnībā skumu, lasot Džeralda Darela grāmatas par izzūdošajām sugām. Man sāpēja sirds par ceļotājbalodi, ko cilvēku alkatība izdzēsa no Zemes virsmas. Toreiz sapņoju, ka ar DNS tehnoloģijām varētu atdzīvināt šīs sugas.

Man sāpēja sirds par appludināto Staburagu. Kopā ar kursabiedriem spriedām: ja mēs nojauktu HES kaskādes, varbūt mēs atgūtu Staburagu.

Elpa aizrāvās, uzzinot par Taleban postījumiem, uzspridzinot senās Budas skulptūras.

Lasot par Daesh plosīšanos Rakā un Alepo, sāpes mijās ar neizpratni. Kāpēc kaut kas tāds notiek mūsdienās?

Es esmu iemacījusies sadzīvot ar skumjām par zaudēto un pieņemt to kā dzīves nenovēršamību.

Parīzes Dievmātes katedrāli atjaunos, jo rekordlaikā ir saziedoti miljoni. Lai gan, protams, lētāk būtu šo ugunsgrēku novērst.

Bet zaudētās sugas mēs nespēsim atjaunot pat tad, ja rokās sadotos visa Zemeslode.

Jūs jautāsiet, kāpēc es nepieminu mūsdienu karos un ārprātīgā nabadzībā zaudētās dzīvības?

Tas ir tik sāpīgi, ka es par to negribu domāt un rakstīt.