Stāstam vēl arvien ir nozīme … stāsts par pacienta nāvi, vecāku izvēlēm un ārsti

Ar ārstes Kristīnes Pitkevičas atļauju publicēju viņas ierakstu Facebook, kas sacēla komentāru vētru:

“Kolēģei šonakt dežūrā nomira pacients – sešgadīgs puika.

Pirms gada viņš saslima ar difteriju, saslima ļoti smagi – attīstījās miokardīts (sirds muskuļa iekaisums), smaga sirds mazspēja, sirsniņa faktiski nemaz vairs nerāvās, puiku vairākkārtīgi reanimēja, viņš ļoti ilgi gulēja intensīvajā terapijā pie visādiem aparātiem un mazā dzīvībiņa karājās gaisā. Puikas sirds tā arī neatkopās un beigu beigās tika pieņemts smags lēmums implantēt mākslīgo sirdi. Lai arī tā bija vienīgā iespēja izglābt bērna dzīvību, tas stipri ierobežoja viņa dzīvi un viņa nākotni – nu viņš bija pilnībā atkarīgs no elektriskās rozetes, no asinsreces preparātiem, drīkstēja doties pastaigā vien pa slimnīcas teritoriju, nedrīkstēja dauzīties, lekt, skriet, darīt visu to, ko viņa vienaudži dara ikdienu, jo allaž bija jāstiepj līdzi liela kaste dzīvības cenā – paša mākslīgā sirds. Ar corona uzliktajiem ierobežojumiem puikas ikdiena kļuvusi vēl bēdīgā, jo pierasto daudzu ciemiņu vietā nu drīkstēja nākt tikai mamma vai tētis un tikai pa vienam. Arī slimnīcas kafejnīca tikai slēgta, kur viņam tik ļoti patika nākt.
Absolūti neskaidra visu šo laiku bija puikas nākotne – pēc sarežģītas primāras cīņas ar difterijas bacili nebija atlabušas nieres un puika bija atkarīgs no dialīzes – regulāras asiņu attīrīšanas. Tādēļ arī ēdienkarte bija strikti ārstu kontrolēta un tajā bija pavisam maz vietas spontāniem našķiem. Un tādēļ puika arī netika uzņemts transplantācijas gaidīšanas listē.

Bet puika kā jau sešgadīgs puika – skatījās multenes, zīmēja kopā ar bērnu nodaļas audzinātāju un mācījās burtiņus, spēlēja virtuālo futbolu, sapņoja kļūt pr futbolistu un ļoti lepojās, ka šogad ies pirmajā klasītē. Kaut arī “mājmācībā” ar slimnīcas skolotāju, bet tomēr!

Pirms nedēļas viņš saslima. Vispār jau jocīgi teikt par jau tā smagi slimu bērnu “saslimis”, bet ierastā un šķietami stabila lietu kārtība tika izjaukta – temperatūra, slikti asinsrādītāji, klepus. Un tad sākās ķēdes reakcija – viena slikta lieta radīja simts citas sliktas lietas, kas katra atkal radīja vēl simts citas. Pēdējās trīs diennaktis puika pavadīja reanimācijā – atkal mākslīgā koma, atkal plaušu ventilācija, atkal tikai sliktas ziņas, nopūtas un asaras.
Šonakt mani kolēģi veselu stundu viņu reanimēja. Pārtrauca vien tad, kad puisīša vecāki paši to palūdza – tas bija bezcerīgi, vairs nebija neviena paša diedziņa uz kura varētu noturēt šajā saulē viņu mazo dēliņu.

Man nācies vienreiz runāt ar šiem vecākiem – tā ir ļoti situēta un jauka ģimene. Abi labi izglītoti; juristi (mamma gan aizgāja prom no darba, kad puika saslima), vēl ir vecākā māsiņa – liela malacīte.
Pirms pāris gadiem vecāki tiesājās ar bērnu dārzu, kas bija atteicies puiku uzņemt, jo viņš ne pret ko nebija potēts. Vecāki apelēja pie tā, ka tas nav likumīgi un uzvarēja. Tāda likuma toreiz tiešām nebija.

Nav arī likuma, pēc kura varētu vērsties pret vecākiem, kas izvēlas nepotēt savus bērnus, tādejādi nenodrošinot viņiem tiesības uz dzīvību. Nav likuma, pēc kura varētu sodīt pašpasludinātos youtube guru un “alternatīvos dakterus”.

Nav likuma, kas aizbāztu mutes “vakcīnu kaitīgumu apgaismotājiem”, kuri klaji melo, jo mums ir vārda brīvība.

Šonakt, pirms vest mazo puisīti uz morgu, mana kolēģe pati ņēma ārā no viņa nedzīvā ķermenīša visus katetrus. Parasti to dara māsas, bet šoreiz māsiņa to emocionāli nevarēja. Sēdēja, raudāja un nespēja pārstāt.
Kad puisītis bija prom, iededza svecīti viņa reanimācijas palātā. Pieaugušo reanimācijā tā nekad nedara, tur ir cita statistika un cita medicīna. Bet bērnu reanimācijā tālā atvilktnē ir noliktas sveces. Reizei, kad kāds bērns aizies. Arī no slimībām, kuras ir tik viegli novērst.”

Kristīnes stāsti no viņas ārstes pieredzes ir ļoti smalkjūtīgi, dzīvi, es ļoti labprāt tos lasu. Es ļoti vēlējos, lai viņa šo stāstu publiskotu. Stāsti ir iedarbīgi. Rezultāts bija negaidīts un pārsteidzošs – viņa saņēma žūksni naidīgu pretvakcinēšanās atbalstītāju komentāru pie sava ieraksta un personīgas vēstules ar ļaundabīgiem vēlējumiem. Pulks interneta “detektīvu” tagad medī visu informāciju par Kristīni un ceļ jezgu.

Mēs nereti brīnamies, kāpēc antizinātnes aizstāvji ir tik populāri. Es domāju, ka arī viņu izmantoto komunikācijas metožu dēļ. Oficiālās iestādes publicē sausus zinātniskus faktus. Tie neaizķer, bet dzīvs stāsts emocionāli uzrunā. Antivakcinētāji izmanto emocionālus pieredzes stāstus, lai pārspētu oficiālo statistiku, un tas viņiem izdodas, jo atsevišķās valstīs pieaug vecāku skaits, kas atsakās vakcinēt savus bērnus. Gluži kā Kristīnes pacienta vecāki, izglītoti cilvēki. Tajā brīdī, kad otra puse nāk ar savu pieredzes stāstu, tas saceļ dusmas un vētru antivakcinētāju vidū. Ārsti, runājiet par savu pieredzi! Sabiedrības izglītošanai tas strādā daudz labāk par zinātniskiem faktiem.

… bet arī saprotams, kāpēc ārsti negrib publicēt savas pieredzes stāstus … jo kurš gan grib interneta detektīvus, draudu vēstules un ļauna vēlējumus?

331253359_5dc771b3d9_o

Attēla autors: MaryLane

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s