Kļūt par plintnieci vai izdrāžamu mauku ir viegli, mās. Pietiek, ja tevis darītais, teiktais vai rakstītais neiepatīkas kādam klaviatūras pavēlniekam.

Sociālie tīkli ir mazliet greizs sabiedrības spogulis, tomēr tajos notiekošie procesi ļauj pētīt, kas vispār notiek cilvēku prātos. Neliels tviterkašķis pirms pāris dienām man lika aizdomāties par zemdegām, kas kādreiz noveda pie raganu dedzināšanas un tautas ienaidnieku nošaušanas. Kam ir jānotiek, lai karstā diskusijā savus oponentus atklāti nodēvētu par tautas nodevējiem? 

Viss sākas ar manu aizstāvību jaunai sievietei, kuras politiskais aktīvisms sociālajos tīklos nereti izraisa karstu pretreakciju un pārmetumus, atbildot uz kādas kundzes ierakstu: 

Es iesaistos diskusijā: 

un saņemu vērtējumu no kāda kunga:

Šo ierakstīja cilvēks, kuru pazīstu no skolas laikiem un kuru vienmēr esmu uzskatījusi par viedu un inteliģentu, lai arī mūsu uzskati daudzos jautājumos ievērojami atšķirās. Jā, es jūtos aizvainota. Ko tādu es esmu izdarījusi (vai Selma), lai mani nodēvētu kolaboracionisti un tautas nodevēju? Ikvienā sabiedrībā šādi cilvēki izpelnās pamatīgu nicinājumu, neatkarīgi no tā, vai sadarbojās ar labējiem (nacistiem) vai kreisiem (komunistiem) okupantiem. Tādus var klusējot sist (vai izvarot). 

Tautas ienaidnieka tēls bija plaši izmantots padomju laikos. Tiesa, lai kļūtu par PSRS  tautas ienaidnieku, nevajadzēja kļūt par fizisku nodevēju, nevajadzēja izdarīt noziegumu – pietika, ja domāja nepareizas domas, lasīja nepareizas grāmatas vai tikās ar nepareiziem cilvēkiem, vai piederēja pie nepareizās šķiras. Ar to bija gana, lai cilvēks kļūtu par personu non grata, kuru varēja izsūtīt, par kuru varēja ņirgāties un arī nošaut, līķi atstājot kā biedinājumu citiem. Tieši tāpat, lai kļūtu par aizdomīgu kolaboracionisti, mūsdienās nav jāveic noziegums – pilnīgi pietiek, ja es nepareizi domāju vai aizstāvu nepareizus cilvēkus. 

Arī raganām nebija jāizdara noziegums, lai kļūtu par raganu. Nereti raganu dedzināšanu saista ar katoļu inkvizīciju un drūmajiem viduslaikiem, tomēr raganas plaši dedzināja tieši Apgaismības periodā, tostarp protestanti un reģionos tālu no inkvizīcijas nežēlīgās rokas. Raganas visbiežāk bija sievietes, kuras apvienoja burvestībās un kaitēšanā līdzcilvēkiem. No mūsdienu perspektīvas raugoties, ir skaidrs, ka šie apvainojumi bija nepamatoti, jo neko pieburt raganas nevarēja vis. Kurā brīdī ragana ir tik ļoti nokaitinājusi līdzcilvēkus, lai kļūtu par iznīcināmu? Un kas ir tās īpašības, kas raganas padara tik nevēlamas? Diemžēl, nevaram ceļot laikā un pajautāt tolaiku cilvēkiem. Literatūrā rakstniekiem raganas parasti ir spēcīgas, neatkarīgas sievietes. Nepakļāvīgas. 

Nepakļāvīgas sievietes, sievietes ar viedokli daļā cilvēku izsauc pamatīgas dusmas. Par zaimu straumi, ko izpelnās jaunas, aktīvas sievietes, ir rakstījuši daudzi, pētot nepatiku pret Grētu Tunbergu. Latvijā nav Grētas, bet Latvijā ir Selma Levrence, un viņa par savu aktīvismu nereti saņem samazgu šaltis, tostarp, divdomīgus mājienus. Viņa gan nav vienīgā sieviete, kam par viedokļa paušanu velta šāda veida draudus – izvarošanas draudi ir plaši izmantots paņēmiens sieviešu nolikšanai pie vietas, un šo paņēmienu iebiedējot izmanto arī citas sievietes (protams, draudu izpildi novēlot kādam citam). 

Starp citu, policija šiem mājieniem uzmanību nepievērš  – sievietēm, kas ar to saskārušās sociālajos tīklos, policijā velti griezties, jo šie mājieni (dažreiz arī klaji draudi) tiek vērtēti tikai kā retorisks paņēmiens nevis īsts apdraudējums (tam, ka tas pieder izvarošanas kultūrai, pievērsim acis). Vienīgā iespēja – ignorēt vai veidot savu burbuli, dzīvojot laimīgā neziņā par kaislībām ārpus burbuļa sienām. 

Es redzu līdzību starp “tautas ienaidniekiem” un raganām. Dažreiz apsūdzības uzsāka totalitāra vara, bet prāvām vēršoties plašumā, aizdomas nereti aizsākās kāda sabiedrības pārstāvja galvā un pārauga personas sabiedriskā iznīcināšanā. Arī mūsdienu mobingā var saredzēt mazliet līdzīgus strāvojumus, pie tam, cilvēki, kas to īsteno, tajā brīdī sev pašiem šķiet morālās skaidrības augstumos, un turpinātāji ne vienmēr ir iesācēji: 

Ko es ar to gribēju pateikt? Ir tik bīstami, bet apbrīnojami viegli cilvēku apvainot noziegumos, kurus viņš nav izdarījis, tikai tāpēc, ka nepatīk viņa viedoklis. Kad doma palaista tautās, var noskatīties, kā aktīvākie krauj sārtu. Vai ņirgājoties laiž noziedznieci pa apli.

Nereti bailēs no totalitāras varas mēs paši kļūstam par tās nesējiem. Totalitārisms nav labējs vai kreiss. Totalitārisms slēpjas necieņā pret cilvēku un viņa domām. 

Luizes Mabres, vecmātes, sadedzināšana būrī ar melniem kaķiem. Francija.