Jau sen gribēju latviskot šo stāstu. Šovakar kāda saruna, ar bērnu tiesībām piesedzot vēlmi nosodīt, man atgādināja, ka nevajadzētu atlikt.

Īrijā kādā klosterī izmeklēšana atklāja zīdaiņu masu kapus, kas radušies laikā pirms 100-75 gadiem. Klostera daļā, kas, iespējams, bijusi notekūdeņu bedre, atrasti bērnu skeleti, sākot no priekšlaicīgi dzimušiem līdz divu gadu vecumam. Šajā klosterī no 1925. līdz 1961. gadam saimniekoja katoļu ordenis “Labās palīdzības māsas”, Bon Secours Sisters, kas uzņēma vientuļās mātes “Mātes un mazuļa mājā” – neprecētas grūtnieces tur varēja dzīvot līdz piedzemdēja. Sievietes palika kopā ar bērnu līdz viena gada vecumam, strādājot klostera labā, un tad devās tālāk, bērnu atstājot mūķenu aprūpē, līdz viņu nodeva adopcijai. 1947. gadā klosteri apciemoja inspekcija, kas atklāja ļoti augstu bērnu mirstību – klosterī ik gadu nomira ceturtā vai pat trešā daļa tur dzimušo bērnu. Tajos laikos gan bija augstāka bērnu mirstība kā tagad, bet tomēr ne tik dramatiska. Vikipēdijā šim skumjajam stāstam veltīts garš ieraksts.

Atklājums nāca pamazām. Pirms četrdesmit gadiem bērni spēlējoties uzgāja bedri, pilnu ar bērnu skeletiem. Toreiz īsti nesaprata cēloņus, nolēma, ka tas ir noticis sen, un tālāk neizmeklēja. Bet pirms pieciem gadiem trauksmi sāka celt vietējā vēsturniece Katrīna Korlesa (Catherine Corless), kas bērnībā skolā mācījusies kopā ar Tuamas klostera bērniem. Viņa atklāja, ka no klostera atskaitēs minētajiem mirušajiem simtiem bērnu kapuvietas atradusi tikai diviem. Viņa minēja, ka bērni nelegāli aprakti klosterī. Veicot izrakumus klosterī, atklāti zīdaiņu masu kapi struktūrā, kas atgādina notekūdeņu bedri. Precīzs šādi apglabāto skaits nav zināms. Daži spekulē, ka atklāti 800 skeleti, bet nopietni avoti to neapstiprina, lai gan var saprast, ka runa ir par simtiem bērnu. Izmeklēšana turpinās.

Diemžēl Tuamas klosteris tāds nav vienīgais, arī Dublinā ir līdzīgi gadījumi. Tajā laikā arī ļoti daudzi ārlaulības bērni nodoti adopcijai uz ASV, arī bez bērna mātes piekrišanas.

Drausmīgais, ko varam izlasīt šajā stāstā, ir vienaldzība pret bērnu likteni. Izskatās, ka galvenais bija nosodīt mātes, kam neprecētām piedzimis bērns, nevis rūpes par bērnu. Pat nomiris, bērns nebija cienīgs uz savu kapa vietu un piemiņas zīmi.

Diemžēl arī citur, un arī Latvijā, ir cilvēki, kas savu necilvēcību un vēlmi sodīt “nepareizo” cilvēku maskē ar “rūpēm par bērnu”, un reliģiju ceļ debesīs kā morāles latiņu. Nē, reliģija nav pierādījums augstākai morālei, un patiesas rūpes par bērnu nozīmē atbalstu viņa vecākiem.

Informācijas avoti: 

Vikipēdija par Tuamas bērniem Mātes un mazuļa mājā.

Tuam mother-and-baby home remains ‘can be identified’, 2018. gada 13. aprīlis

Tuam babies: ‘Significant’ quantities of human remains found at former home, 2017. gada 3. marts