Krievi, es un zemeņu lauki

Mīļo lasītāj, man ir lūgums: izlasi šo vēstījumu līdz beigām. Ja Tu domā, ka neizlasīsi līdz beigām (tas paņems 3 minūtes Tava laika), tad labāk nelasi.

Manas attiecības ar krieviem ir sarežģītas, un tieši par to es gribēju pastāstīt. Pie tam, nevis attiecības ar atsevišķiem cilvēkiem, bet ar krieviem.

Mans vecvectēvs 1.Pasaules karā krita gūstā Polijā. Atgriezies Latvijā vīra kārtā ar daiļu polieti pie sāniem, vectēvs kā brīvības cīņu dalībnieks ieguva kredītu zemes pirkšanai, par ko galvoja viņa krusttēvs. Nolīda mežu, pats uzcēla mājas, audzēja zemenes un gāja jūrā zvejot. Mana vecmāmiņa atminas, ka viņi dzīvojuši ļoti pieticīgi, bet 1939. gadā tēvs atnācis mājās un teicis bērniem: “Nu es esmu nomaksājis parādu bankai, tagad mēs dzīvosim labi!” Ka jūs nojaušat, prieki bija īsi: 1940. gadā Latvijā ienāca krievu valodā runājoša PSRS armija. Tad karš, kolektivizācija, sūri grūti izmaksāto zvejas laivu un zemi pārņēma kolhozs, pašu vecvectēvu izsūtīja uz Sibīriju. Sekoja amnestija, viņš atgriezās mājās tik ļoti izmainījies, ka vecmāmiņa, viņa meita, viņu nepazina. Viņš bija sabrucis. Vēl pēc gada vecvectēvu  sabrauca mašīna.

Mani vecāki mājās par politiku nerunāja, bet naids pret krievisko zemdegās gruzdēja – vārdos īsti nepasakāms, bet apjaušams. To pavadīja arī augstprātība, dažreiz, pasprūkot vecmāmiņas mēlei, es dzirdēju smieklīgo stāstu kā prastās krievu oficieru madāmas uz Operu gājušas smalkajos latviešu naktskreklos. Mana saskarsme ar krieviem nebija tik graujoša kā vecvectēvam, bet nepatīkamus brīžus es atceros. Pirmais bērnudārzs, kur nokļuvu, bija krievu dārziņš, jo latviešu dārzā bija rindas. Tur mūs pēra, lamāja, par pārkāpumiem ieslēdza tumšā kambarī. Es esot pārtraukusi runāt. Skolā ar krieviem man nekādas īpašās saskarsmes nebija, krievu skolas bija “viņi”, samērā nezināma, naidīga pasaule. Bija daudzas mazas “epizodes”, ko atceros. Pagalmā, kad izgāju spēlēties, krievu bērni apsaukājās “латышка мартышка“. Tramvajā, kad kādai sievietei atbildēju latviski, viņa uz mani kliedza “Я не буду изучать твой собачий язык“. Friziere manus pusgaros matus nošņikāja zēngalviņā, jo latviski nesaprata, bet es krieviski nemācēju labi paskaidrot, ko vēlos. Ārpusskolas pasākumi bieži notika krieviski. Nepatika pret šo vardarbīgi ienākušo krievu pasauli atspoguļojās mūsu dzēlīgajos jociņos un anekdotēs, un arī augstprātībā.

Tomēr kopš neatkarības atgūšanas esmu apzināti mācījusies nošķirt tautību no režīma, un manī vairs nav nepatikas pret krievu valodu. Nepatika ir transfomējusies naidā pret totalitārismu, pret kuru man ir gandrīz alerģiska reakcija. Man patīk krievu literatūra, krievu mūzika un māksla.

Bet reizē ar transformāciju es sāku pamanīt ko citu: ka arī nelatviešu tautības cilvēkiem ir viņu “mazās” epizodes pret latviešiem, sākot jau ar nepilsoņa statusu. Dēla klasesbiedra mamma, krieviete, vēlējās piedalīties lāpu gājienā, svinot 18.novembri. Gājienā, protams, neviens nezināja, ka viņa ir krieviete, un viņa dabūja noklausīties līdz mielēm, ko latvju nacionālisti domā par krieviem. Ik pa brīdim gadās dzirdēt aizvainojošus veltījumus krieviem, bet kaut kas ir būtiski mainījies – ir jaunā krievu paaudze, kas ļoti labi saprot latviski, kas draudzējās ar latviešiem un skatā ne ar ko neatšķiras. Gadās, ka izvirduma avots pat nenojauš, ja kādu aizvaino. Tā tās naida un nīšanas epozides krājas. Kamēr es par to nedomāju, es to nemanīju … kad kļūsti acīgs, kļūst nepatīkami.

Mani pārsteidza krievu joki festivāla “LAMPA” Cepienā, jo LAMPA esot par atvērtību, iekļaušanu, demokrātiju. Izskatījās, nabaga cepienam pietrūka pagales, tomēr nacionāli jociņi pieklājīgā sabiedrībā netiek uzskatīti par asprātību. Atceļā braucu kopā ar paziņu, jauku cilvēku, krievieti, un pārjautāju, ko viņa domāja par tiem Cepiena krievu jociņiem. Viņai nepatika. Protams.

Vēl aizvien daudzu apziņā ir “viņi” un “mēs”, divas grupas, kas nesatiekas. Kamēr ir šīs divas grupas, abu pušu savstarpējo aizvainojumu lieliski izmanto tie, kas vēlas izdabāt tiem pašiem kungiem, kas manam vecvectēvam atņēma zemeņu laukus. Totalitārismam un agresijai nav tautības, bet aizvainotam cilvēkam ir.

 

3 responses to “Krievi, es un zemeņu lauki

  1. Diemžēl izklausās, ka emocionālā plaisa ir diezgan dziļa un tā ir abās pusēs. Bez sekām nevar palikt publiskā politiskā retorika, tā ir aizvainojoša saprātīgiem krievu tautības cilvēkiem. Bet es godīgi varu teikt, ka arī es neuzdrošinos balsot par, piemēram, Saskaņu, jo šādi vectēvu stāsti ir pārāk spilgtā atmiņā un bailes, ka vēsture varētu atkārtoties – pārāk lielas. Bet plaisa aug.
    P.s. Cepiena krievu jociņi gan likās nedaudz tāds iesmējiens par N/A, nevis kaut kas pret krieviem.

    • Jā, raksts ir par emocionālo plaisu, kuras dēļ atkārtoti ievainojam viens otru. Cepiena jociņi ir viens piemērs, kā mēs dažādi izjūtam notiekošo: kas vienam šķiet smieklīgs, otru aizvaino, un nav slikti šajā gadījumā paraudzīties no aizvainotā perspektīvas.
      Attiecībā uz Saskaņu – man šķiet, jāvērtē darbi un plāni, nevis tautība. Šobrīd, zinot mūsu vājības, Saskaņa šobrīd cenšas kļūt “latviskāka”,cerot, ka aizmirsīsim par līgumu ar “Vienoto Krieviju”, nespēju nosodīt Krimas aneksiju, nedemokrātiskajām metodēm Rīgas Domē, ignorējot opozīciju un pilsoniskās sabiedrības viedokli. Un, protams, propagandas metožu izmantošanu – pērkot pašslavinošas ziņas, uzturot dārgus slavinošus portālus, veidojot propagandiskas “ziņas”, un tērējot diem mērķiem rīdzinieku naudu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s