Cilvēki ar garīgiem traucējumiem ir ilgstoši stigmatizēti. Gadsimtiem ilgi viņi norobežoti no sabiedrības, ar viņiem eksperimentēts, viņi spīdzināti un nogalināti. Nacisti gāzes kameras izgudroja tieši tāpēc, lai iznīdētu cilvēkus ar garīgām saslimšanām, un tikai pēc tam tās sāka pielietot citiem [i]. Aplēses liecina, ka nacisti laikā no 1934.-45. gadam Vācijā nogalināja 200-275 tūkstoši cilvēku ar garīgām saslimšanām un 400 tūkstošus sterilizēja.
Stigma (aizspriedumu un attieksmju komplekss) pret cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem ir spēcīga, mazinot sabiedrības vēlmi just viņiem līdzi, bet drīzāk attaisnojot tos, kas viņiem dara pāri. Brīdī, kad daļa sabiedrības, asaras rijot, lasīja Tiesībsarga ziņojumu par Ainažu Bērnu Psihoneiroloģisko slimnīcu (BPNS) (tie taču ir bērni!), parādījās meistarīgs raksts, sējot šaubas par notikušo vardarbību. Raksts, kura autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents P.Apinis, ir tik spēcīgs, ka vēlos pie tā pakavēties.
Lai parādītu, kā šis raksts trāpa mērķī un emocionāli iespaido lasītāju, nostiprinot aizspriedumus, izmantošu Patrika Korigana un Emijas Vatsones pētījumu par cilvēku ar garīgiem traucējumiem stigmatizēšanu [ii].
Sākšu ar to, ka savā rakstā P.Apinis ir meistarīgi izmanto vairākas argumentācijas tehnikas, kas pieder pie tā saucajamām “loģikas kļūdām”, tostarp spēcīgas emocijas raisošus argumentus:
- Pārspīlējot, tas ir, saucot Ainažu slimnīcas kritiķus par “bērnu psihiatrijas apkarotājiem”, lai gan, piemēram, Tiesībsarga ziņojums ir tikai un vienīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem Ainažu Bērnu Psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
- Apelējot pie savas autoritātes vai, pareizāk sakot, lasītāju zināšanu trūkuma, radot iespaidu, ka ne-mediķi Tiesībsarga ziņojumu uzskaitītos cilvēktiesību pārkāpumus nespēj saprast, jo psihoneiroloģiskā slimnīca ir ļoti specifiska vide, kas izprotama tikai viedajiem.
- Noniecinot oponentus (ad hominem), reaģējot nevis uz Tiesībsarga paustajiem faktiem, bet uzbrūkot oponentiem:
- Velkot paralēles Ainažu slimnīcas kritiķiem ar radikālām grupām, kas uzbrukušas psihiatriskām slimīcām, palaižot apjukušos pacientus brīvā dabā uz visām četrām debess pusēm,
- Stigmatizējot pacientus un viņu vecākus.
Tālāk par stigmatizēšanu.
Vispirms, kas ir stigma? P.Korigans un E.Vatsone definē, ka stigma ir attieksmju komplekss, kas no stereotipiem un aizspriedumiem noved pie diskriminācijas:
Kā stigmatizēšana izpaužas? Raksturojot sabiedrības attieksmes pret cilvēkiem ar garīgām saslimšanām, Patriks Korigans un Emija Vatsone piemin šādas reakcijas:
- Bailes un atstumšana: no personām ar smagām garīgām slimībām ir jābaidās, un tādēļ tos jānorobežo no sabiedrības.
- Autoritārisms: cilvēki ar smagām garīgām slimībām šķiet bezatbildīgi, tāpēc svarīgus lēmumus par viņiem pieņem citi.
- Aizbildniecība: personas ar smagām garīgām slimībām ir kā bērni, un viņus ir nepieciešams īpaši aprūpēt.
- Cilvēku apziņā smaga garīgā slimība pielīdzinās narkomānijai, prostitūcijai un noziedzībai.
- Atšķirībā no fiziskām saslimšanām, sabiedrība uzskata, ka cilvēki ar garīgām slimībām paši ir atbildīgi par cēloņiem.
- Lai gan sabiedrība ir aizspriedumaina arī pret cilvēkiem ar fiziskām saslimšanām, tomēr attiecībā uz cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem stigma ir spēcīgāka. Tā rezultātā sabiedrībā ir mazāk empātijas pret cilvēkiem ar garīgām saslimšanām.
Un tagad paskatīsimies, kā godājamais Apiņa kungs stigmu ir izmantojis savā rakstā, emocionāli uzrunājot lasītāju un radot iespaidu, ka tas, kas notiek Ainažu BPNS, ir nenovēršami, un vienīgais, ko mēs drīkstam, ir izteikt apbrīnu personālam, kas ar tiem mežoņiem strādā.
| Aizspriedumi | Argumenti P.Apiņa rakstā (citāti) | Mani komentāri |
| Bīstami sabiedrībai | Palātā viss iekārtots, lai samazinātu risku, guļamistabā krēsls agri vai vēlu tiktu izmantots par metamu ieroci, tādēļ krēslu nav.
|
Atsevišķi pacienti ir bīstami, bet ir ļoti daudzas garīgas un psihiskas saslimšanas, kas nekādā ziņā citiem nav bīstamas, un tāpēc tādi vispārēji ierobežojumi nav attaisnojumi. Izņemot, ja apstākļi Ainažu BPNS ir tik briesmīgi, ka arī miermīlīgiem bērniem tie izprovocē agresiju. |
| Paši vainīgi pie savas saslimšanas (šajā gadījumā – bērnu vecāki) | Tuvākajā laikā bērnu skaits ar psihiskām un mentālām kaitēm nesaruks, bet pieaugs. Diemžēl pieaug to bērnu skaits, kas ieņemti un iznēsāti alkohola reibumā un narkotiku ietekmē.
|
Narkomāni un atkarīgie jau paši par sevi ir stigmatizēti, mazinot vēlmi just līdzi viņu bērniem. Lai gan bērns pat nav atbildīgs par vecāku grēkiem, un ne tuvu visi bērni, kam ir garīga saslimšana, to ieguvuši vecāku atkarību dēļ. |
| Līdzvērtīgi prostitūcijai, kriminālajai pasaulei. | Māte, kas notiesāta par slepkavību, visu laiku sūdzas par slimnīcu, kaut pati slimnīcā ne reizi nav bijusi, un nevar jau pabūt slimnīcā, jo pati atrodas drošākā vietā. | Lai gan tas drīzāk ir mēģinājums diskriminēt trauksmes cēlēju, saistība ar kriminālo pasauli ir ietekmīga paralēle, kas iedarbina aizspriedumus. |
Starp citu, iemesls, kāpēc nacisti iznīcināja cilvēkus ar garīgiem traucējumiem, bija uzskats, ka, piemēram, pie šizofrēnijas vainīga iedzimtība un jālikvidē “nepareizie gēni”. Kaut ko līdzīgu pauž arī P.Apinis (Vienīgais cerību stars šajā jomā ir gēnu inženierija, kas ļaus mainīt atkarības gēnus, bet tā vēl ir tāla nākotne).
P.Apinis arī nepiemin to, ka daudzi bērni Ainažu BPNS tiek nogādāti uzvedības traucējumu dēļ, kam nepieciešama koriģējošā audzināšana, un, varbūt, medikamentoza terapija bērna dzīvesvietā. Tomēr slimnīca viņus pieņem. Rezultātā, Ainažu BPNS ar savu režīmu un “dr. Balodes terapiju” (fiksēšanām un sāpīgajām potēm) faktiski turpina padomju “politisko psihiatriju”, kur uz psihiatriskajām slimnīcām tika nosūtīti disidenti, lai viņus sodītu par “pretvalstisku darbību”.
Rezultātā ar savu rakstu P.Apinis panāk, ka mēs labāk identificējamies ar varonīgo personālu un attālinamies no Ainažu BPNS pacientu – bērnu ciešanām, un viņu tiesību pārkāpumiem. Vai vismaz mēs saprotam, ka neesam spriestspējīgi kaut ko vērtēt. Ideāli, lai varētu turpināt kā līdz šim un neko nemainīt.
[i] Psychiatric Genocide: Nazi Attempts to Eradicate Schizophrenia, E. Fuller Torrey, Robert H. Yolken, Schizophr Bull. 2010 Jan; 36(1): 26-32
[ii] Understanding the impact of stigma on people with mental illness, Patrick W.Corrigan, Amy C.Watson, World Psychiatry. 2002 Feb; 1(1): 16–20.
Grafiti 
Ar ko P. Korigans labāks par P. Apini un kas ir “sāpīgās potes”?
P.Korigans ir raksta autors, tāpat, kā P.Apinis. Es vērtēju rakstu un tajā izmantotos argumentus, nevis autorus. Par sāpīgajām potēm varat palasīt fragmentu no Tiesībsarga ziņojumā:
“5. Injekcijas nomierināšanas nolūkā (medikamentu ievadīšana pacientam pret viņa gribu)
Cita veida sods, ko piemēro pret bērniem ir “terapijas nozīmēšana”, kas saskaņā ar bērnu liecībām ir zāļu potēšana sēžas muskulatūrā, kas izraisa ilgstošas sāpes.
D stāsta par gadījumu, kad pirmo reizi, atbraucot uz slimnīcu, viņš muka prom, par to viņu piesēja un iedeva “potes” uz nedēļu. Viņš norādīja, ka potes fiziski ļoti sāp, vēlāk ir grūti pat pieliekties.
Vairāki bērni norādīja, ka nepaklausīgajiem bērniem dod sāpīgas potes, piemēram, ja prasās mājās. Kāda meitene norādīja, ka viņa nav sieta pie gultas, bet par nepaklausību viņai nedēļu trīs reizes dienā ir potētas ļoti sāpīgas potes. Viņa nav varējusi nosēdēt, gulējusi vairāk uz vēdera. Potes viņai sāktas potēt pēc tam, kad sastrīdējusies un sakāvusies ar citu meiteni, kas viņu apsaukājusi. Māsiņas reizēm apzināti uzsitot pa potētajām vietām, jo tad ļoti sāpot.
No ierakstiem Notikumu žurnālā secināms, ka ierobežojošais līdzeklis – medikamentu ievadīšana pacientam pret viņa gribu jeb bērnu norādītās “sāpīgās potes” Slimnīcas dokumentos tiek apzīmētas kā “Dr.Balodes terapija”:
16.12.17. B dara mazākiem bērniem pāri. Sper ar kāju. Nozīmēta Dr.Balodes terapija” (Slimnīcas I (zēnu) nodaļas Notikumu žurnāls).
Psihiatres dr. L.Jorenas atzinumā norādīts: “Medikamentu ievadīšanai pret pacientu gribu (injekcijas nomierināšanas nolūkā) tiek ierakstītas nozīmējumu lapās, taču nav vērtētas kā ierobežojošs līdzeklis, un nav atspoguļota pacienta piekrišana šādām injekcijām. Nav arī atbilstoša pamatojuma slimības vēsturēs.”
4. un 5. punktā norādītajās Slimnīcas personāla darbībās ir saskatāmas iespējama noziedzīga nodarījuma pazīmes, atbildība par kurām paredzēta Krimināllikuma 174.pantā (Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo)”.
Pieejams http://www.tiesibsargs.lv/uploads/content/legacy/Tiesibsarga%20Bernu%20tiesibu%20jomas%20gada%20zinoj ums_2011.pdf, 32.lpp.
Vai Apiņa un tavā rakstā pieminētā māte ir vai nav cietumā?
Kāds sakars pacienta mātes sodāmībai ar Tiesībsarga ziņojumā minētajiem pārkāpumiem? Tiesībsargs, iespējams, reaģēja uz sūdzībām, bet viņa atzinumā ir viņa novērojumi un sarunas ar pacientiem Slimnīcā. Tevi kā datu drošībā vairāk apgaismotu cilvēku varētu varbūt interesēt, kā P.Apinis, nebūdams ārstējošais ārsts, šo informāciju ieguvis, un kas viņam to izpaudis?
Ja taisnība, ka māte ir sodīta, pašreiz atrodas cietumā un vēl vairāk – viņai ir atņemtas vecāka tiesības, tad būtu stipri uzmanīgāk jāattiecas pret viņas sūdzībā rakstīto un jābalstās uz paša novērojumiem.
Apiņa kungs sen ir pametis kritiskās domāšanas un loģiskas argumentācijas laukus. Ja vispār ir pārvaldījis to kādreiz. es vairs neatceros, kad pēdējo reizi būtu lasījis kaut ko saprātīgu no viņa.
Interesanti, cik bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem vai psihiskām slimībām savā aprūpē ir pieņēmusi Jana, kas tik kaismīgi rūpējas par viņu dzīves kvalitāti un nosoda Apiņa kungu un slimnīcas personālu? Kāda ir Jūsu pieredze, Jana, šajā medicīnas jomā vai vismaz labdarībā? Kamēr Jūs ar praktiskiem darbiem un savu personīgo piemēru nepierādīsiet pretējo, diezin vai ir vērts citēt citu autoru publikāciju tekstus, lai stigmatizētu veselības aizsardzības darbiniekus, kuri visu savu dzīvi velta šiem pacientiem…
Par VIO (kungs? kundze? tas?) laikam nav pat vērts šādus jautājumus uzdot, jo vienīgais, ko tas šeit ir izdarījis – izgāzis žulti uz Apiņa kungu, pats slēpjoties zem trīs burtu kombinācijas…
Jūs atkal turpiniet to pašu “ad hominem” taciņu: kritizējiet autorus, nevis tekstus. Konkrētas pieredzes trūkums (vai esamība) nenozīmē, ka nevar būt viedoklis, vai tas uzreiz pieņemams vai noraidāms. Kad es jaunībā teicu, ka miesas sodi pret bērniem nav pieļaujami, man arī teica, ka es neko nesaprotu, un tad, kad pašai būs savi bērni, tad savādāk domāšot. Ziniet? Man ir pašai savi bērni, un savu viedokli neesmu mainījusi.
esmu kungs. es neslēpjos – mani sauc Jānis :p
Par apiņa kungu nekādu žulti neesmu gāzis, tikai – tāpat kā daudzi – secinājis, ka šis kungs jau vismaz gadus desmit nav spējis uzrakstīt labai argumentēšanai atbilstīgu tekstu.
parakstos – Jānis ;P
Atpakaļ-paziņojums: Latvijas blogāres apskats #112 (05.02.-11.02.). – BALTAIS RUNCIS·