Par lietu dabisko kārtību

Nereti sarunās par pieļaujamo un nepieļaujamo tiek piesaukta lietu dabiskā kārtība. Piemēram, sievietei jākur pavards un jādzemdē bērni, bet vīrietim jāmedī mamuts, jo tāda ir lietu dabiskā kārtība. Dzīvnieki kopojas tikai sugas turpināšanai, tāpēc homoseksuālas attiecības nav dabiskas un nav atbalstāmas, jo tajās nedzimst bērni.

Man ir kāda mīļa anekdote par lietu dabisko kārtību. Jaunā sieva, cepjot vistu, nogriež tai kājas, noliek blakus rumpim un tikai tad šauj cepeškrāsnī iekšā. Vīrs prasa “Kāpēc tā dari, kāpēc kājas jānogriež?”. Sieva atbild – “To es iemācījos no mātes, tā garšīgāk”. Vīrs dodas pie sievasmātes un prasa: “Kāpēc vistai nogriežat kājas”? Sievasmāte saka, ka tā tāda ģimenes tradīcija, no mātes iemācījusies. Vīrs dodas pie sievas vecmāmiņas un jautā atkal. Vecmāmiņa atbild: “Vai dēliņ, kad biju jauna, mums bija tik maza cepeškrāsns, un vistas ar kājām negāja iekšā, kājas bija jānogriež”.

Runājot par lietu dabisko kārtību, mēs reti analizējam, kāpēc tā ir dabiska: patiesībā, tā ir ierasta, un ne vienmēr iemesli, kāpēc tāda izveidojusies, ir aktuāli arī šodien. No vienas puses, tas, kas strādāja vakar, ticamāk, strādās arī šodien, kamēr jaunais varbūt gan labāks, gan arī sliktāks, un tāpēc arī ir tik spēcīga vēlme pieturēties pie “dabiskās kārtības”.

Tomēr lietu labākā kārtība mainās, un parasti mēs piesaucam tikai tos “dabiskos” piemērus, kas mums patīk, tas ir, atbilst mūsu uzskatiem, ko vēlamies pamatot.

Droši vien esat dzirdējuši nostāstu par Spartu, kur standartiem neatbilstošus jaundzimušos nometa no klints. Mūsdienās tā šķiet neiedomājama cietsirdība, bet sabiedrībai, kam bija ierobežoti resursi un daudz ienaidnieku, bija jātiecas uz nežēlīgu efektivitāti. Diez vai Spartas “dabiskums” ir kas tāds, kam mums tagad vajadzētu sekot.

Vēl muļķīgāk “dabisko lietu” attaisnošanai ir atsaukties uz dzīvnieku pasauli, jo dažādu sugu izdzīvošanas stratēģijas ir ļoti atšķirīgas, un vēl muļķīgāk ir cilvēciskot dzīvnieku izturēšanos.

Piemēram, dzirdēts apgalvojums, ka ikvienam sugas īpatnim ir jārūpējas par vairošanos, tas ir viņa svarīgākais uzdevums, bet cilvēks bez bērniem nepilda savu pienākumu pret sabiedrību. Tomēr tādās augsti organizētās dzīvnieku kolonijās kā skudru pūznī un bišu stropā īpatņiem ir dažādas funkcijas, un ne visu pienākums ir vairoties: darba bites un darba skudras (lielākā daļa kolonijas!) ir pat neauglīgas.  To pienākums ir apgādāt, sargāt un barot karalieni un viņas bērnus – jauno paaudzi. Darba bites un darba skudras nodrošina apstākļus, lai karaliene dētu olas, un tās netraucēti kļūtu par kāpuriem un vēlāk darba bitēm vai skudrām – jauno audzi. Tomēr mēs no bitēm vēlamies mācīties tikai darba bišu čaklumu, bet izsmejam tranu (bišu tēviņu) slinkumu, un čaklo darboņu neauglību ignorējam.

Vai tāds apgalvojums, ka sekss ir tikai vairošanās dēļ, un dzīvnieku vidū nav homoseksuālu sakaru. Muļķības! Jo inteliģentāki dzīvnieki, jo ticamāk, ka dzimumakts nav tikai sugas turpināšanai –  tādi mīlīgi zvēriņi kā pingvīni un delfīnu tēviņi ir nekrietni izvarotāji, kas nesmādē nedz citus tēviņus, nedz bērnus, un pat ne citas sugas. Mums patīk filmas, kur viņi tā mīl savus mazuļus ar lielajām acīm, un piedēvējam viņiem cilvēcisku uzvedību arī citos jautājumos. Bet nē, izvarotāji pingvīni netiek izstumti no bara.

Dzīvnieku vidū ir tēviņi, kas izvēlas mātītes, bet visbiežāk mātītes izvēlas tēviņus. Cilvēku vidū pat viena un tā paša vīrieša izvēle dažādās situācijās var atšķirties atkarībā no mērķa – radīt pēcnācējus vai seksam. Starp dzīvniekiem ir tādi, kas dibina ģimeni, ir tādi, kas ir kopā tikai tik ilgi, cik ilgi ilgst dzimumakts. Ir tik uzticīgi pāri, ka, vienam no pāra ejot bojā, izdzīvojošais partneris būs sērojošs atraitnis (-e) visu atlikušo mūžu. Nav arī tā, ka tēviņus mātītēs saista tikai vairošanās dziņa: bara dzīvniekiem patīk arī pats bars. Mūsu sētā suņi turpina draudzēties un nāk “sērst”, lai gan kucīti sterilizējām. Pārošanās interese zudusi, vēlme satikties palikusi. Vairumā gadījumu par bērniem rūpējas mātīte, bet – īpaši putniem – par bērniem rūpējas abi vecāki. Dažiem dzīvniekiem par jauno paaudzi rūpējas viss bars. Ir arī tādas sugas (zivīm un krupjiem), kur viens pats tēviņš aprūpē jauno paaudzi, kamēr mātīte dodas prom atpūsties no smagā darba (olu dēšanas).

Tāpēc, runājot par cilvēku izvēlēm, atsaukties uz lietu dabisko kārtību ir muļķīgi. Tomēr atsaukšanās uz tradīcijām ir viena no tipiskām loģikas kļūdām, ko var dzirdēt politiķu runās.

Pingvini

Pingvīni. Jacob Bøtter, Creative Commons licence

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s