Šonedēļ Latviju pāršalca vēsts, ka Rīgas Domes vēlējās cenzēt Kristas Burānes runu. Krista tomēr tika pie vārda, un viņas runu dalībnieki uzņēma ar ovācijām.

Diskusijas par antidemokrātisko Rīgas Domi un pilsoniski drosmīgo Kristu ceļoja pa sociālajiem tīkliem. Kamēr, izlasot Kristas ierakstu Satori “Rīga Dima par meliem un kolaboracionismu” man palika neomulīgi.

Lai gan vārdā Krista kolaboracionistus nenosauc, var noprast, ka ar to viņa saprot pasākuma līdzrīkotāju: Latvijas Pilsonisko aliansi (LPA). Labojiet, ja es nepareizi sapratu. Mani patiesi skumdina šāds pārmetums, jo esmu Latvijas Pilsoniskās alianses biedre, esmu bijusi tās Padomē, lūgusi LPA padomu interešu aizstāvībā, un domāju, ka līdzšinējā LPA darbība ir rādījusi, ka šāds mājiens uz viņu pusi ir nepamatots apvainojums.

Jā, LPA bija pasākuma līdzrīkotāja. Bet tieši LPA pārstāve Kristīne Zonberga bija tā, kas Kristu uzaicināja, un viņa arī bija tā, kas panāca, ka Kristas runa netiek atcelta, lai gan Rīgas Domes pārstāve bija citās domās. Jā, iespējams, Kristīnei nevajadzēja zvanīt Kristai, lai informētu, ka Rīgas Domei ir iebildumi pret viņas runu. Un, tā kā viņa veidoja dienaskārtību, viņai nevajadzēja piekrist, ka Rīgas Domes pārstāve zvana runātājai pati. Tomēr, lai gan tūļīgi un neveikli, viņa aizstāvēja Kristas tiesības paust to, ko viņa vēlējās paust.

Uzvedības ekonomikā ir pētīts viens fenomens: cilvēka gatavība ziedot. Izrādās, ka cilvēku gatavība ziedot konkrētu cilvēku glābšanai ir augstāka kā ziedot pārmaiņām, lai šādi cilvēki varētu izdzīvot bez ziedojumiem. Piemēram, tauta labprātāk saziedos meitenītei Marijai, lai viņa neciestu no bada, bet daudz mazāk noziedos labdarības organizācijai, kas organizē palīdzību daudziem bērniem – ne tikai Marijai. Bet svarīgi ir abi: gan Marija, gan sistēmiskas pārmaiņas, lai bērni neciestu badu, un ja ne savādāk, tad vismaz pieejama palīdzība trūkumcietējiem. Cilvēki grib redzēt sava darba rezultātus. Viņi grib redzēt nosargāto kastaņu aleju. Tāpēc jūs varat saorganizēt brīvprātīgos, kas vāks parakstus, lai neapbūvē mežu kāpās. Bet daudz grūtāk ir dabūt aktīvistus, kas sekotu līdzi teritoriālā plānojuma izmaiņām un celtu trauksmi brīdī, kad, piemēram, Jūrmalas Dome nolēmusi ļaut apbūvēt kārtējo kāpu mežu. Starp citu, Jūrmalai tādi cilvēki ir – tas ir Uldis Kronblūms un citi Jūrmalas Aizsardzības biedrības aktīvisti. Sekošana likumu pārmaiņām un plānošanas dokumentiem ir garlaicīgs rutīnas darbs, un to neviens tik uzskatāmi nemana kā protestētājus, piketētājus vai parakstu vācējus. Parasti “neorganizēti” pilsoniskie aktīvisti roku rokā sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām interešu aizstāvībā, lai kopā nosargātu vai uzsāktu to, kas mums, sabiedrībai, svarīgs.

Latvijas Pilsoniskā alianse dara tieši šo, ne vienmēr pamanāmo, garlaicīgo darbu. LPA ceļ trauksmi, kad parādās iecere veikt sabiedrībai neizdevīgas likumu pārmaiņas. LPA iet uz ministriju un Saeimas komisiju sēdēm, lasa likumprojektus, raksta atzinumus – tas ir nemanāms darbs, bet bez tā pilsoniskajai sabiedrībai būtu daudz grūtāk aizstāvēt savas intereses.

Tāds darbs prasa arī ļoti daudz laika un specifiskas zināšanas, ko nevar darīt tikai no “darba brīvajā laikā”: jo arī valsts iestādēm ir darba laiks un sēdes notiek to darba laikā, nevis vakaros vai brīvdienās. Tas prasa arī finansējumu: algas, biroju. Un, diemžēl, ar to Latvijā ir īpaši švaki, jo neesam tik nobriedusi sabiedrība, lai politiķi vēlētos finansēt “suņanaglas”, proti, NVO, kas seko viņiem līdzi un vērtē viņu ieceru atbilstību sabiedrības interesēm. Ar ziedojumiem tikpat bēdīgi – neskatoties, ka esam gatavi saziedot lielas summas atsevišķu cilvēku glābšanai, nevalstiskajām organizācijām, kas strādā šo cilvēku labā, ziedo ļoti maz un reti. Un, starp citu, tieši Latvijas Pilsoniskajai aliansei varam būt pateicību parādā, ka Latvijā šobrīd ir NVO fonds, un ne vienreiz vien novērsti likumu grozījumi, kas sarežģītu dzīvi visām NVO.

Es personīgi novērtēju to, ko darījusi Pilsoniskā alianse pilsoniskās sabiedrības labā. Un domāju, ka mums ir vajadzīgi gan sprinteri – pilsoniski drosmīgie aktīvisti, gan maratonisti – profesionālie interešu aizstāvji – nevalstiskās organizācijas.