Vēl aizvien nevaru atgūties no “Aizliegtā paņēmiena” Sniega karalienes ledainajā valstībā. Un, lasot diskusijas par šo tēmu, ievēroju vairākas  lietas, kas mani īpaši skumdina – “Nu ko tad varam prasīt no auklītes par tādu algu, bet vai tomēr nevarēja būt cilvēcīgākas?” “Lai visi kritiķi tagad rindā nāk pieteikties kā audžuģimenes“. “Kāds ieguvums sabiedrībai no šāda raidījuma?”.

Un pirmais, ko gribu pateikt – rokas nost no auklītēm! Viņas godīgi dara savu darbu. Viņām nav atbilstošas izglītības, tāpēc viņu pienākums ir izpildīt augstāk stāvošo darbinieku norādījumus. Manā bērnībā B.Spoku pārlasījušās māmiņas lieki negāja arī pie saviem bērniem, lai viņu neizlaistu, bet pēc pulksteņa baroja un regulāri svēra bērnus uz svariem, lai redzētu, kāds svara pieaugums. Auklīšu uzdevums ir palīdzēt audzinātājām un aprūpēt bērnus. Audzinātājas nemanīju – tātad, kam auklītes palīdz? Nav jau kam palīdzēt, tāpēc viņas godīgi pilda uzdoto – aprūpē bērnus. Auklīšu uzdevums ir ievērot fizioterapeitu norādījumus bērnu aprūpē. Vai tādi bija ielikt bērnus staigulītī? Kurš fizioterapeits to ieteica? Mums nevajadzētu pārspīlēt mazkvalificētu darbinieku atbildību, iespējas un uzdevumus. Un, kā pamanījām raidījumā, darbiniece – žurnāliste-, kas sāka uzdot pārāk daudz jautājumus, neizturēja pārbaudes laiku.

Bet kur palika audzinātājas? Kur palika fizioterapeiti? Vai tad algas auklītēm nebūtu lielākas, ja bērnu nams iztiktu bez “darbiniekiem uz papīra”?

Tāpēc loģiski, ka pirmās atstādinātās amatpersonas ir bērnu nama vadība. Jo tie ir cilvēki, kas nosaka darba organizāciju, kvalitātes prasības, darbinieku funkcijas un uzdevumus, un instruē darbiniekus, vai pieskata, lai jaunos darbiniekus instruētu par to atbildīgie darbinieki. Vadītājs seko, vai darbinieki godīgi veic savus uzdevumus, un rīkojas, ja tas tā nav. Bērnunama vadītāja medijos taisnojas, ka bērni nav cietuši no vardarbības. Jā, to arī redzam – auklītes godīgi pildīja to, ko no viņām prasīja. Aprūpēt bērnus un nedarīt viņiem pāri fiziski. Jā, viņas neveda bērnus ārā – bet, kā redzējām , viņas godīgi tabulā atķeksēja dienas, kad izveda bērnus ārā. Nevienu no vadības tas, acīmredzami, neinteresēja. Tātad, auklītes vadības prasības nepārkāpa.

Ko mēs esam ieguvuši no “Aizliegtā paņēmiena”? Pierādījumus tam, ko atbildīgās iestādes neredz – milzu nolaidību un līdzekļu izšķiešanu (par neesošiem darbiniekiem). Mēs parasti sakam, ka Latvija ar nabadzīga valsts, to un to nevar atļauties. Nē, nav nabadzīga, bet līdzekļus izšķērdējoša valsts, kam nerūp savi bērni. Diemžēl, domāju, ja “Aizliegtais paņēmiens” paviesotos speciālās izglītības iestādē, ne to vien atklātu. Pasaules Banka jau sen kritizē Latvijas speciālo izglītības sistēmu, kur bērni tiek iestumti tālāk no acīm atsevišķās iestādes, kurām tāpat nav skaidri kvalitātes kritēriji un nav zināms, kas tur īsti notiek.

Arī aicinājumi visiem skriet uz bērnu namu un pieņemt bērnus audžuģimenēs nav risinājums. Audžuģimenes ir darbs, sirdsdarbs, bet darbs. Ir jābūt skaidrām kvalifikācijas prasībām, kvalitātes kontrolei, atbalsta sistēmai, speciālistu pieejamībai, un arī atlīdzībai.

Vai jums ir pārliecība, ka valsts, kas nezin, kas notiek bērnu namos, zinās, kas notiek audžuģimenēs, un kuros brīžos tām vajag palīdzību? Un vai patiešām kādam šķiet pieņemami, ka no privātpersonām prasa ziedojumus, kamēr amatpersonas var turpināt šķērdēt valsts naudu?

Attēls no SnowCrystals.com. CC.