Pareizās domas un aizskartie ļaudis

Pamatīgu viļņošanos ir izsaucis dr. med. Guntas Ancānes viedoklis par latviešu litertūras izvēli skolās.

Nenoliegšu, ka Ancānes kundzei izdodas provocēt un nereti bārstīt nepamatotus spriedumus, piemēram, par nedzemdējušas sievietes spriestspēju. Arī šajā gadījumā ne visiem viņas apgalvojumiem varu piekrist, tomēr viņa ir uzsākusi būtisku diskusiju par to, kāda ir literatūras nozīme skolās, un cik lielā mērā tai ir kultūrvēsturiska, mākslinieciska, spriestspēju veicinoša, cik – personību veidojoša nozīme, un cik daudz ar literāro darbu palīdzību skolās bērniem varam veicināt tās īpašības, kas mums šķiet vērtīgas?

Man šķiet, vētru viņa ir izsaukusi tieši ar to, ka atļāvusies apšaubīt mūsu skolas literatūras kanonus, proti, ka katram tēlam un literārajam darbam ir sava pareizā interpretācija. “Pareizība” veicina to, ka aktīvi ir jānorok ikviens, kas domā “nepareizi”. Jautājums patiešām nav par to, vai latviešu literaturā ir vai nav vērtīgi darbi, bet gan to, ko no tiem uztveram, un kurus izvēlamies.

Spēcīgs tēls latviešu literatūrā man šķiet Andreja Upīša Bērziņu Liena. Bet cik daudz skolās “Zaļās zemes” analīzē tiek runāts par viņas spēju nenogrimt un cik daudz par viņas naivumu un līgavaiņa nodevību? Cits spēcīgs tēls, bet no krievu literatūras, manā atmiņā ir Aleksandra Puškina Tatjana. No pirmā skata būdama klusa un kautra, viņa ir drosmīga, lai pati izšķirtos par pirmo soli un uzrunātu vīrieti par savām jūtām. Tomēr vēlāk, kad Oņegins viņu beidzot ir pamanījis, viņa atsaka, jo nevēlās ielaisties netīrā spēlē, ko viņš piedāvā. Es biju ļoti nikna uz Džilindžera Oņegina interpretāciju, atņemot darbam brīdi, ko es izbaudīju – Tatjanas cieņpilno noraidījumu. Džilindžera Tatjana pie pirmās izdevības atkal metas Oņegina skavās – fui, viņš atņēma man gandarījumu.

Cik lielā mērā Liena un Tatjana veidoja manī feminismu, vai tikai sasaucās ar feminisma aizmetņiem manī? Vai Džilindžers nespēj “sagremot” Oņegina Tatjanu tieši tāpēc, ka viņš izvēlas nesaprast feminismu?

Neesmu ne filologs, ne psihologs, un man nav skaidras atbildes, cik lielā mērā literārais darbs spēj mani pārveidot, un cik tikai rezonē ar vērtībām manī pašā.

Tatianaandonegin

Jebkurā gadījumā, dažādas viena darba interpretācijas var izsaukt manī spēcīgas emocijas. Bet lai šī diskusija paliek literātiem un psihologiem.

 

Mani interesē kas cits: par skolas lomu spriestspējas un kritiskās domāšanas attīstībā.

Cik daudz darba izsaukto emociju varā spējam sarunāties viens ar otru un pieņemt, ka katru darbu var uzlūkot savādāk? No savu bērnu un viņu draugu pieredzes bēdīgi secinu – ne visi literatūras skolotāji ir gatavi to pieņemt un šādu prasmi bērnos attīstīt. Vēl aizvien skolās ir “pareizais” viedoklis: skolā vērtē nevis skolēna prasmi argumentēt, bet gan atražot “pareizību”. Vēl aizvien skolēni nevis iedziļinās darbos un tos analizē, bet mēģina uzminēt skolotāja viedokli par to, lai saņemtu labāku atzīmi. Tā vietā, lai skolās attīstītu bērnos spējas spriest, dažreiz literatūras stundās viņos dēsta konformismu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s