Nemitīgā emociju un iegribu apspiešana. Iecietības terorisms.

Kāda aina no Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi” man iespiedusies atmiņā. Tā bija pamācība, kā jaunām meitenēm jāuzvedas, lai augstākās sabiedrības vīrieši viņas uzskatītu par “precamām”. Meitenes, iespiestas korsetēs, nedrīkstēja ļaut nojaust, ka viņu ķermeņiem ir fizioloģiskas vajadzības, piemēram, žagas, atraugas vai vēdergāzes. Kaut kas tāds bija atļauts tikai vecajām lēdijām, kuru jautrie purkšķīši varētu satraukt tikai viņu sen mirušos dzīvesbiedrus.

Pieaugušo cilvēku dzīve ir saistīta ar paškontroli, lai neļautu varu savām emocijām vai iegribām. Tā mēs audzinām savus bērnus. Mēs bērnu iemācām, ka nedrīkst čurāt, kur un kad ienāk prātā, nedrīkst atņemt otram iekārotu rotaļlietu, vai sist ar lāpstu pa galvu tam, kas paņēmis viņējo. Bērns iemācās, ka atnākot ciemos tantei Lilijai, nav skaļi jāpaziņo, ka viņai smird mute, un tortei nav jānolasa visas odziņas. Jaunais cilvēks, pieaugot, mācās regulēt savas seksuālās vēlmes. Mācām, ka slikti būt nenovīdīgam, skaudīgam, mācām spēju godīgi konkurēt, un sadarboties nemitīgas konkurēšanas vietā. To visu mēs uzskatām par normālu. Ja cilvēks pārkāpj šos spēles noteikumus, viņam aizrāda vai pat soda. Un tos, kas atgādina par noteikumiem, mēs neuzskatām par teroristiem.

Ir dažas emociju  un iegribu kopas, par kuru apspiešanu sabiedrība nav vienisprātis. Mēs nesauksim par fašistiem tos, kas apsauks pļāpas koncertā. Bet tos, kas aicina būt iecietīgiem pret citu tautību cilvēkiem, vai seksuālajām minoritātēm, nereti dēvē par apspiedējiem. Pat Latvijas Katoļu baznīcas galva nespēja atturēties no prieka par ciniskā Ceha sarkastisko rakstu “Neviens tik kvēli neprot ienīst kā iecietības sludinātāji“:

Screen Shot 2017-08-15 at 12.21.25.png

Proti, daži uzskata, ka tādas parādības kā homofobija, ksenofobija, mizogīnija ir sabiedrībā atļautas, un tos, kas iesaka tās apspiest, dēvē par iecietības teroristiem. Atceramies skandālu ap fotogrāfes atteikumu fotogrāfēt viendzimuma ģimeni: dažiem tik klaja homofobijas izpausme šķita neapstrīdamas cilvēktiesības. Cietējs bija fotogrāfe, kurai “uzbruka” iecietības sludinātāji. Dažiem šķita, ka paštaisns homofobs ir pārāks par abām mammām, kuru emocijas, izjūtot atraidījumu, nebija svarīgas.

Bet, manuprāt, spēja apspiest nepatiku pret citādo, neierasto ir ne vairāk un ne mazāk kā pašdisciplīnas un pieklājības jautājums. Tieši tāpat, kā mēs ikdienā cilvēkiem nestāstām, ka mums nepatīk viņu tievums vai resnums, vai klibums, vai tautība. Homofobijas gadījumā pievienojas vēl cita emociju gūzma, nereti arī paša apspiestās seksuālās iegribas, kas, tāpat, ir ļoti spēcīgs dzinējs.

Daudzas emocijas, kuras mēs apspiežam, ir dabiskas.

Arī bailes no citādā ir iedzimtas. Tās ir dabiskas emocijas, kas palīdzēja mūsu senčiem izdzīvot. Un tieši tāpēc tās ir ļoti spēcīgas emocijas. Bet, manuprāt, tāpat, kā jauniem cilvēkiem mācām apslāpēt savas seksuālās iegribas, mums ir jāmāca bērniem apslāpēt savu nepatiku pret citādo, izvērtēt un tad rīkoties. Civilizēti. Pieklājīgi. Svarīgi ir savas emocijas atpazīt, un tad izlemt, kā rīkoties.

Ja tā padomā, dzīve civilizētā sabiedrībā pieprasa nemitīgu paškontroli, apspiežot savas mirkļa iegribas. Nav brīnums, ka cilvēki ilgojas pēc ventiļiem, lai izlaistu tvaiku. Agrāk augstākās sabiedrības vīrieši gāja uz bordeļiem, jo tur varēja uzvesties savādāk – brīvāk – nekā ar savām augstdzimušajām dzīvesbiedrenēm un meitām.

Lāpu gājiens Šarlotenvilā ir tieši tāds pats ventilis. Arī rasisms saistās ar emociju gammu, ko mūsdienu sabiedrība liek cilvēkiem apspiest. To saista ar pazeminātu pašvērtējumu, ksenofobiju, cīņu par izdzīvošanu, vēlmi piederēt pie bara. Brīdī, kad cilvēki izjūt apdraudējumu – ekonomisko lejupslīdi vai ierasto darba vietu zudumu, spriedze aug. Rasismam atdzimstot, pašdisciplīnas nogurdināti cilvēki iedvesmojas viens no otra, uzkurina viens otru, līdz pūlis ir nekontrolējums. Neviens vairāk tā neuzkurina pūli kā atziņa, ka tas ir atļauts, un līdzīgo ir daudz. Valsts vadītāja loma aizliegšanā vai, otrādi, pamudināšanā, ir milzīga.

Nav nekāds pārsteigums, ka rasisms atdzimst ASV, jo prezidenta Donalda Trampa vēlēšanu kampaņa tika uzbūvēta uz šādām dziņām. Ieskatieties reportāžā – Šarlotenvilas nemiernieku iedvesmotājs ir D. Tramps. Bija cilvēki, kas brīdināja par sekām, ja Donaldu Trampu ievēlēs, un bija tie, kas teica, ka tas ir pārspīlējums. (Piemēram, Hilerijas Klintones runa).

Pārapdzīvotība un klimata pārmaiņas saasina cīņu par izdzīvošanu: tieši tāpat, kā Lielā Depresija bija degviela nacisma dzinējs pagājušā gadsitma trīsdesmito gadu Vācijā. Mums ir jārēķinās, ka emocijas viļņos. Cik liela ir mūsu spēja kā sabiedrībai sevi disciplinēt un kontrolēt savas dziņas? Cik labi spējam saprast, ka iecietība ir mūsdienu sabiedrības norma, un tie, kas par to atgādina, nav teroristi, bet kārtības uzturētāji?

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s