Nesen uzskrēju virsū jaunam jēdzienam – ekonacionālismam. Tā vairāki pētnieki apzīmē vides kustību vairākās Austrumeiropas valstīs, kur vides aktīvisms sākās roku rokā ar atmodu un cīņu par neatkarību. Kā sākums tas bija lielisks, un ekonacionālisms daudziem patika. Nomest kundzību un klaušas, atgriezties pie dabas un pirmsākumiem, jūs jau zināt, koka sūdiņi ar tautiskām rakstu zīmēm vēl aizvien rullē.

100 kailcirtes Latvijai, piedodiet, ka nospēru jūsu titulbildi 

Tomēr kustība, kas sākotnēji šķita progresīva, mūs aizvien vairāk velk atpakaļ. Valsts, kas aizsākās ar cīņu par dabas vērtību saglabāšanu, šobrīd ir pat ļoti naidīga pret zaļo. Kaut kur vēl aizvien apkārt klīst mīts par Latviju kā zaļu valsti, tomēr – aizvien vairāk pamanāms, ka tādi nebūt neesam. Un, ja bijām, tad tikai uz tā rēķina, ka mums bija mazs iedzīvotāju blīvums, apslāpusi rūpniecība un pietiekama nabadzība, lai nenodotos patēriņa orģijām. Šķirojam maz, vides pārkāpumiem piemiedzam ar aci, nelegālie atkritumi krājas un svilst, koki pilsētās tiek izcirsti uz nebēdu, jebkas cits ir prioritāte, tikai ne vides aizsardzība. “Nepārvērtīsim Latviju par rezervātu!” saka pilsonis, kas nemaz nenojauš, ka nemaz tik daudz to rezervātu mums arī nav. Kurā brīdī viss tā savērpās?

Zaļie mums ir. Mums ir Vides aizsardzības klubs ar lielisku vēsturi un pat savu topošo muzeju. Un varbūt tieši tas ir būtiskākais – vides aizsardzība kā muzeja vērtība, par to, kā mēs panācām atmodu. Mums ir Zaļā partija, kas varas iegūšanai ir apvienojusies ar Zemnieku savienību. Kas gan var būt jaukāks un ekoloģiskāks par tautisku ganiņu Jāņu rīta rasā? Tiesa, ganiņš nebūt nevēlas būt ganiņš, bet kļūt par lielu kungu. Laukos mazāk jaudīgie izpārdod savas lauku mājas, jo regulārās pesticīdu miglas dēļ tur dzīvot vairs nespēj.

Tas gan ir ne tikai mums, tad notiek arī citur. Polija vēlas ķerties klāt saviem mūžamežiem, Belovežas gāršai. Kāpēc mēs, austrumeiropieši, esam gatavi izsaimniekot dabas bagātības, kuru aizsardzība bija būtisks virzītājsspēks atmodā?

Un, es domāju, tur ekonacionālisms iznirst uz skatuves. Kamēr dabas postītājs ir svešais, ir viegli nostāties pret to. Brīdī, kad dabas postītājs ir draugs, kaimiņš, eko-nacionālists ir bezspēcīgs, jo viss sliktais taču nāk no ārpuses. Kā Tu, zaļais pilsoniskais aktīvists, sacelsies pret politiķi vai uzņēmēju, ar kuru kopā jaunībā kopi dižkokus un roku rokā skaitīji lūgsnas jūrai?

Tu nevari būt divu kungu kalps. Agrāk vai vēlāk būs jāizšķiras. Eko – vai nacionālisms.