Lasu kārtējo aicinājumu ziedot. Maza bērna mammai, kuras ģimene nevar apmaksāt dārgās zāles. Klausos stāstu par maza bērna mirstošo mammu, kas birokrātisku apstākļu dēļ nevar dabūt nepieciešamos pabalstus. Ne valsts, ne pašvaldība nevar par viņām parūpēties, tam nav naudas. Gados jauns pacients mirst, jo pārstrādājies ārsts viņam nevelta pienācīgu uzmanību. Ārsts pats esot vainīgs, kam piekrita papildus darbam? Bet ārstiem, kas streiko, jo vēlas godīgu samaksu par darbu, valsts draud ar sankcijām.

Aizbraucu uz Slokas ugunsgrēka vietu. Tuvējo māju ļaudīm pašvaldība pievedusi sagrabējušu ūdens mucu, jo piesardzības dēļ Veselības inspekcija iesaka nedzert aku ūdeni. Lai neviens nenozagtu, ūdens mucu pašvaldības vīri novietojuši degušās izgāztuves teritorijā ar atkritumu smaku fonā. Aizliegts tas nav, bet iedzīvotāju emocijas, ejot pēc ūdens, nav svarīgas, tās ir tikai emocijas.

Cilvēki Latvijā ir dāsni. Viņi saziedo bērnu ārstēšanai trūkstošo naudu, saziedos jaunajām mammām. Viņi gan neies pie maksas ārsta, bet valsts (maz)apmaksātam ārstam ārstam pateicības aploksni. Viņi sašūmēsies par sliktajiem politiķiem un ierēdņiem, kas ir bezkaislīgi pret cilvēku jūtām.

Kurā brīdī šie dāsnie cilvēki, kas sirdī cer uz valsts vai pašvaldības rūpēm*, ievēl politiķus, kuru acīs cilvēkiem un viņu jūtām nav nozīmes?

*Latvijas sabiedrība lielā mērā ir politiski šizofrēniska. Valsts iedzīvotāji ir kreisi noskaņoti, bet Saeimas vēlēšanās balso par labējām partijām. D.Zalāns. Kāda jēga kaut ko mainīt Latvijā?

Attēls: Marcu Ioachim