Vai vari pats sev atbildēt uz jautājumu: ja būs strīds starp pāridarītāju un cietušo, kuru Tu aizstāvēsi?
Taisnīgums ir viens no tikumiem, kas ielikts Tikumības vadlīnijās, tātad kopjams un lolojams. Pat dzīvniekiem, kuru sugai raksturīga cieša sadarbība, ir izpratne par taisnīgumu. Daudzas pārmaiņas sabiedrībā, ko uzskatām par progresīvām, ir saistītas ar mūsu izpratni par taisnīgumu, piemēram, vēlēšanu tiesības sievietēm, verdzības atcelšana. Tomēr šajos pārmaiņu brīžos vienmēr ir cilvēki, kas pret tām iebilst, un nereti pat tie, kas pieder aizstāvamo pusei. Turklāt, es domāju, šie cilvēki vēl aizvien jūtas ļoti tikumīgi, proti, arī taisnīgi.
Kas ir tas, kas traucē cilvēkam pamanīt savu pretrunīgo rīcību un būt taisnīgam?
Mūsu rīcības pamatā pret otru ir arī mūsu sajūtas par otras puses emocijām, tas ir, empātija “nedari otram to, kas nepatiktu pašam”. Domāju, ka “Dzīvnieku brīvība” necīnītos pret dzīvniekiem cirkū, ja viņi domātu, ka cirkū dzīvnieki jūtas labi: viņus motivē pārliecība, ka cirkū savvaļas dzīvnieki jūtas slikti, un vēlas dzīvniekus no tā pasargāt. Empātija ir tā, kas mums palīdz saprast otras puses emocijas. Ne velti, apspiedēji cenšas savus upurus dehumanizēt, lai nejustu viņiem līdzi: tie, kas lasījuši atmiņu stāstus par Staļina zvērībām, varbūt pamanījuši, cik ļoti tolaiku propoganda “dehumanizēja” upurus, tādējādi padarot varas pārstāvju (it kā lādzīgu cilvēku) izturēšanos pret viņiem īpaši neiejūtīgu.
Savā dzīvē esmu novērojusi, ka cilvēki dažkārt ir empātiskāki pret agresoriem, kā rezultātā viņi aizstāv vardarbīgās puses emocijas, nenonākot pretrunā ar savu morālo nepieciešamību būt taisnīgam. Piemēram, kad Asociācijas “Ģimene” pārstāvji iebilda pret Stambulas konvenciju, viens no argumentiem bija: arī varmākam vajag palīdzību. Es to nenoliedzu, tomēr primāra man šķiet nepieciešamība pārtraukt upura ciešanas. Bet tajā brīdī, kad upura emocijas mums šķiet mazāk svarīgas par agresora emocijām, ir vieglāk saprast, kāpēc pirmo palīdzību jāsniedz varmākam.
Manuprāt, arī Prokuratūras pārstāvei pirms vairākiem gadiem, vainojot izvarošanas upuru vainu varmākas izprovocēšanā, svarīgākas šķita varmāku emocijas, kas viņas acīs pat varēja attaisnot varmācību.
Jūlijai Stepaņenko, kas pazīstama kā Latvijas tikumības sardze Saeimā, ir ļoti īpatnēja izpratne par taisnīgumu, jo esmu pārliecināta, ka viņa jūtas ļoti tikumīga, tas ir, arī taisnīga. Jūlija vienmēr kā flagmane izpeld brīžos, kad runa ir par netaisnības novēršanu pret kādu – piemēram, sievietēm, vai dzīvniekiem, un aizstāv pastāvošo kārtību. Una Feminiskaite savā rakstā argumentē, ka viņa aizstāv patriarhātu. Mana versija – Jūlija jūt empātiju pret varmāku, pieslejas stiprākā pusē, kas viņu spēcīgi motivē aizstāvēt pāridārītāju tiesības turpināt esošās “tradīcijas”.
Protams, cirkus gadījumā, aizstāvot “bērnu prieku”, mēs neiedomājamies bērnus kā varmākas. Bet pāridarītāju pusē tajā brīdī ir bērnu vecāki un viņu emocijas, priecājoties par savu atvašu labsajūtu, bet ignorējot upuru (dzīvnieku) ciešanas.
Bet vai tikai empātija ir vainojama? Un kāpēc cilvēki izjūt empātiju pret pāridarītāju, nevis upuri?
Manuprāt, tas ir personīgās drošības jautājums. Esot agresora pusē, mums ir lielāka drošība, ka viņš nevērsīsies pret mums, vismaz ne tik ātri kā tad, ja aizstāvēsim cietušo. Bet, protams, tā kā vairums no mums vēlas būt tikumīgi un taisnīgi, mūsu sirds piemāna prātu mūsu pašu labā, liekot izjust lielāku empātiju pret varmākas emocijām.
Un tad, visnegaidītākajos brīžos, cilvēks, kas parasti ir taisnīgs, sāk aizstāvēt varmāku, izceļot viņa emocijas.
Grafiti 
Varbūt viss ir daudz vienkāršāk. Izvarošanas upuri tiek vairoti tāpēc, ka valda priekšstats: vīrieši visi cieš no bikšpriekšas nesaturēšanas, tāpēc dod tikai izdevību (vientuļa vieta vēlu vakarā, veca māja darba dienas vidū, pēc ballēšanās aprkritusi meitene) un arī prokurors to izmantos. Savukārt, ja par cirku – nu neuztver to kā agresiju. Tas, kas aprakstīts, piemēram, “Maikā Džerija brālī”, tas, vismaz es pieļauju, nepatiks daudziem, taču, ja ar pacietību un mīlēšanu? Turklāt vēl varoņa faktors (nu gribas apbrīnot, un, ja nekas cits, droši vien noderēs arī plēsīgo zvēru dresētājs). Plus informācijas trūkums: vispirms bērns tiek uzskatīts par muļķi un viņam iemāca atsevišķus faktus, pēc tam vairs nav laika. Kāda empātija, ja viņš nezina, ko tam tīģerim vispār vajag? Vai nekad nav bijis atkritumu izgāztuvēs, pa kurām saimnieko lāči, tāpēc nesaprot, kāpēc viņi tur lien, nemaz nerunājot par tiem lāčiem, kas apciemo mājas, lai izēstu pieliekamo un ledusskapju saturu.
Tas ir tieši par to. Attaisnojot vīrieša bikšupriekšu nesaturēšanu, jūtam līdzi viņa emocijām. Un, kā agresiju neuztveram to tāpēc, ka nejūtam līdzi zilonim, kam ar pīķi iegrūž vēderā. Pat nepamanām.
Psihoterapijā ir pazīstams tāds spriedzes trijstūris – upuris, varmāka un glābējs. Šīs lomas trijstūrī var mainīties starp cilvēkiem, kas tajā ir iesaistīti un faktiski visas emocijas, ko cilvēki izjūt šādā attiecību modelī, ir viņiem nepieciešamas. Ir izpētīts, ka šīs trijstūra attiecību modelis ir pamatā alkoholiķu ģimenēs, vardarbīgajās ģimenēs un cilvēki, kas pazīst šo attiecību modeli, to atkārto skolās, darbos, ar draugiem, kaimiņiem un citos veidos. Robeža starp glābēju un varmāku vai upuri ir šaura. Tāpēc nevajag nostāties neviena pusē. Katrai pusei ir kaut kas, kas ir jārisina, jāmaina un jāsaprot vardarbīgajā situācijā. Diemžēl mums kā sabiedrībai ir grūti to saprast, jo lielākā daļa cilvēku tieši šo modeli pazīst no bērnības (un nav pat vajadzīgs izaugt alkoholiķu ģimenēs) un aizstāv upurus, uzņemoties glābēja lomu, nosodot varmākas. Tā tas ritenis griežas, jo visi šajā brīdī ir guvuši sev nepieciešamās emocijas.
Jā, psihoterapeiti šādu modeli izmanto, tomēr nevar visu sabiedrībā notiekošo norakstīt uz līdzatkarīgo ģimenes kašķiem un paļauties, ka paši tiks galā, piemēram, visi dzīvnieki aizmuks no cirka, vai mazgadīgi bērni būs viedāki par varmācīgajiem vecākiem un mājās iestāsies miers.