Piespiedu tolerance

Kādas bankas filiālē gaidīju savu rindu, iegrimusi telefonā.

Briesmīgas smakas vilnis mani izrāva no telefona, un mana kunģa saturs vēlējās ieraudzīt dienasgaismu. Pamanīju vīru, bezpajumnieku, gana tālu no manis. Neizņemot kārtas nummuru, viņš devās pie tukšā bankas lodziņa. Bankas darbiniece, nummuriņu neprasīja, bet sāka apkalpot. Pārāk ilgi tas nevilkās, bet es tikmēr pārcēlos uz telpas tālāko nostūri, jo smaka bija nepanesama. Brīnījos par bankas darbinieci, kas ar ierasti laipnu izteiksmi sejā klientu apkalpoja. Tas nevilkās ilgi, bezpajumnieks pagriezās un devās prom. Tajā brīdī bankas darbiniece aizšāva roku priekšā mutei un skriešus metās gaitenī. Viņa atgriezās ar gaisa atsvaidzinātāja baloniņu, ko izpūta savā darba vietā.

Šo gadījumu atcerējos, lasot par piespiedu toleranci diskusijās, vai fotogrāfei ir tiesības atteikt lezbiešu ģimenei fotosesiju. Epitets “piespiedu” vārdam “tolerance” gan ir lieks, jo tolerance pēc būtības ir piespiešanās, pieņemot kaut ko tādu, kas rada neērtības, nepatiku. Piemēram, man nav nepieciešamības būt tolerantai pret transseksuālu cilvēku – man saruna ar viņu neizraisa diskomfortu, un man nav sevi jāpiespiež izlikties pieklājīgai. Izbrīnījos, uzzinot, ka daudziem cilvēkiem tas tā nemaz nav. Toties man ir citas lietas, kur man sevi jāpiespiež neizrādīt nepatiku.

Toleranta es esmu pret tiem, kuru uzskati vai rīcība man nav pieņemami, bet kur, manprāt, labais tonis liek nepatiku neizrādīt. Tāpēc es apbrīnoju bankas darbinieci un banku, kas apkalpoja smirdošo bezpajumtnieku – diez viņš ir tik svarīgs klients, lai banka ciestu zaudējumus, viņu izmetot no bankas ārā. Banka paģērēja iecietību arī no manis, liekot atrasties ar viņu vienā telpā. Tas, ka neizrādīju savu nepatiku šajā gadījumā, nenozīmē arī to, ka man ir jāpieņem pilnīgi viss, piemēram, vardarbība vai zādzība.

Mani pārsteidza fotogrāfes vēlākā žēlošanās, ka šī viņas rīcība nu vēršas pret pašu:

Es arī sēžu un raudu, jo sveši, nezināmi cilvēki, pateicoties viņai, sāk nākt manā feisbuka lapā un apdāvina mani laipni ar vienu zvaigznīti, pateicoties tvitera ierosinājumam, tādā veidā graujot manu sirdsdarbu un iztikas avotu. Viņiem pat prātā neienāk, cik daudz pūļu un mīlestības šajā darbā ieliktas. Bet, ja man ir jāpastāv par to, kam es ticu, tad es izvēlos to. 

Pēc fotogrāfes domām, viņa atteikt “nepareizam” klientam drīkst, bet klienti viņu izvēlēties pēc viņas uzskatu “pareizības” nedrīkst. Starp citu, nav tā, ka abām pusēm būtu vienādas tiesības – Patērētāju tiesību aizsardzības likums aizsargā patērētāju, uzskatot viņu par “vājāku” attiecībā pret pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju. Šī likuma 3.’ pants aizliedz atšķirīgu attieksmi, tiesa, attiecībā pret vecumu, dzimumu, tautību un rasi. Par seksuālo orientāciju tur nekas nav teikts, bet, vērtējot pēc likuma gara, personīgi es neredzu atšķirību, vai diskriminē pēc tautības, vecuma vai rases, vai seksuālās orientācijas. Bet vai fotogrāfs drīkst atteikt fotosesiju? Protams, drīkst. Bet ir jādomā, ko saka un sauc kā iemeslus.

Visā šajā epopejā ir ļoti daudz nezināšanas un jēdzienu jaukšanas. Kritiku dēvē par naida runu,vai vēršanos pret citādi domājošiem, diskrimināciju par svētām tiesībām. Kamēr no tolerances sagaida, ka tā nesagādā neērtības.

Mani nepārsteidz samērā lielais fanu atbalsts fotogrāfei. Ļoti skumdina gan. Es saprotu, ka tolerance ir īpašība, kas jāattīsta. Sabiedrībā, kur tikai vienu paaudzi geji nav krimināli sodāmi, kur tikai tagad sāk projektēt invalīdiem pieejamas sabiedriskās ēkas, kur bērnībā tramvajā ikviena tante varēja izteikties, ko domā par manu valodu un apģērbu, ir vēl labs ceļš noejams, lai saprastu, kas ir tolerance, un kāpēc tā labais tonis.

 

Papildinājums. 

Vai melot par atteikuma iemesliem ir labāk kā atklāt patiesību? Ja mēs uzmanīgi izlasām Patērētāju tiesību aizsardzības likuma  3.’pantu: tas aizliedz atšķirīgu attieksmi, nevis liek melot par atteikuma cēloņiem. Piemēram, var atteikt pakalpojumu tāpēc, ka beidzies darba laiks. Var tāpēc, ka iepriekš kavēja maksājumu. Ja atsaka tautības dēļ, bet min citus iemeslus – cilvēks nojauš, bet pierādīt šādu atteikumu kā diskriminējošu ir grūtāk. Tātad, sāls ir aizliegumā diskriminēt, un ja šo aizliegumu ievēro, nav nepieciešamības melot.  Protams, dzīvē cilvēki rīkojas dažādi, un tad pakalpojuma sniedzējs, kas vēlas atteikt vecuma vai rases dēļ,  var lavierēt starp sirdsapziņas spraugām – kas mazāk slikti – melot vai sirds dziļumiem aizvainot cilvēku? Vai varbūt tomēr neatteikt?

 

6 responses to “Piespiedu tolerance

  1. Vai fotogrāfam ir pienākums fotografēt pornogrāfiju, zoofīliju, pedofīliju, nekrofīliju, vardarbību? Ok, varam arī ne tik skarbi – vai fotogrāfam, kurš pārsvarā fotografē dabas skatus, ir vai nav pienākums piekrist fotografēt portretus? Nevienam fotogrāfam (un arī jebkuram citam pakalpojumu sniedzējam būtībā) nav pienākuma sniegt pakalpojumu kādam pret savu pārliecību. Šajā gadījumā tās ir cilviltiesiskās attiecības starp divām privātpersonām. Ja puses nevar vienoties par to, ka viena puse vēlas un otra puse ir ar mieru sniegt pakalpojumu, pakalpojums netiek sniegts, lai kāds arī būtu iemesls. Tiesības uz savu pārliecību un viedokli ir ikvienam, arī fotogrāfei. Kura, starp citu, neizvirda twitter, ka viņu uzrunājušas divas mammas un kā viņa raud par to, ka tādas mammas nevar staigāt pa zemes virsu. Fotogrāfe privātā sarunā pauda savus uzskatus un pārliecību, uz kuriem viņai ir tikpat lielas tiesības kā divu mammu ģimenei. Diskriminācija nevar pastāvēt šādā divu privātpersonu starpā, jo tad var arī teikt, ka mans kolēģis mani diskriminē, jo viņš ar mani nerunā latviski, jo viņa dzimtā valoda ir angļu valoda. Nevajag saskatīt diskrimināciju tur, kur tās nav. Nevienai privātpersonai nav un nevar būt pienākums piekrist cita cilvēka viedoklim (šajā gadījumā par to, kas veido ģimeni).

    • Vai Jums nešķiet, ka Jūsu uzskaitītās darbības ir ar likumu aizliegtas? Tātad – nē, fotogrāfam nav jāpiedalās noziegumā kā vērotājam. Bet, ja runājam par ainavu fotogrāfu – tas būtu pamatots atteikums. Jo to viņš atteiktu visiem cilvēkportretiem.

      • Man šķiet, ka fotogrāfe var ierakstīt savu pakalpojumu aprakstā – homoseksuālas ģimenes neapkalpoju. Un atsaka visām homoseksuālām ģimenēm, jo praktizējas tikai tradicionālu ģimeņu fotografēšanā (kur tētis strādā un mamma ir skaista). Piekritīsiet, ka homoseksuālu ģimeņu fotografēšanai ir tomēr vajadzīgas speciālas zināšanas par attiecībām, kā tās veidojas starp viendzimuma pāriem un cilvēkam, kuram nav pieredzes un saskarsmes ar šādām ģimenēm, ir pamats atteikt pakalpojumu, jo nespēs to sniegt kvalitatīvi? Turklāt, pazīstu šīs divu mammu ģimenes bērna māti personiski, kura ir augstprātības un arogances kalngals, kam šķiet, ka ir pasaulē gudrākais cilvēks un visiem būtu viņas priekšā jāizklājas. Šoreiz viennozīmīgi fotogrāfei bija iemesls atteikt fotosesiju. Kaut vai vienkārši “nepatīk šie cilvēki” līmenī.

      • Viņa nevarētu uzrakstīt “homoseksuālas ģimenes neapkalpoju”, jo tā jau būtu diskriminācija. Domāju, Jūs pāspīlējat, ka vajadzīgas īpašas zināšanas, strādājot ar homoseksuāliem pāriem – manu draugu un paziņu vidū tādi ir. Cilvēki kā cilvēki, tieši tādi paši, kā mēs pārējie.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s