Bērniem, lai viņi varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personības, jāaug ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē. /BĒRNU TIESĪBU KONVENCIJA/

Sapiktojos ne pa jokam.

Par pārmetumu sabiedrībai, kam dzīvnieku tiesības ir svarīgākas kā bērnu tiesības.

Es saprotu Evitas Puriņas rūgtumu, kas to izteica, jo viņa ir izdarījusi ļoti, ļoti būtisku lietu – devusi ģimeni bērnam, kam tās nebija. Viņa ir redzējusi, ko tas nozīmē bērnam. Un, pilnīgi noteikti, piedzīvojusi valsts un pašvaldības vienaldzību, (ne)atbalstot audžu ģimenes. Manuprāt, Evita ir izdarījusi milzīgi daudz. Tāpēc MAN NESĀP tas, ka viņa to teica.

Bet mani sāpina tie, kas viņai piebalsoja.

Jo es esmu cilvēks, kas ir bijis iesaistījies abās lietās, un neuzskatu, ka šīs lietas ir pretrunā. Citējot Imanuelu Kantu, “nežēlība pret dzīvniekiem ir pretrunā ar cilvēka pienākumu pašam pret sevi”. Nedomāju, ka mūsu sabiedrībai vairāk rūp dzīvnieki kā bērni, bet katram aktīvismam ir savi paņēmieni un savas barjeras. Tāpēc pārmetumi, ka ir bijuši piketi par “cilvēcīgu attieksmi” pret dzīvniekiem, bet nē par cilvēcīgu attieksmi pret bērniem, ir nevietā, jo tas izklausās kā tiešs pārmetums dzīvnieku tiesību aktīvistiem, kāpēc viņiem nav pareizās prioritātes un kāpēc viņi nepiketē par bērnu tiesībām. Pilsoniskais aktīvisms ir lauciņš, kur ikviens par runāt par to, kas ir svarīgs, un pārliecināt citus. Pirms pārmetat citiem, ko tieši jūs esat bērnu tiesību lauciņā darījuši?  

Savā sirdī, prātā un profesijā esmu vides cilvēks, bet izglītības lauciņā ielecu, kad jautājums bija par manu personīgo bērnu labklājību, tas ir, izglītību. Darbojoties šajā lauciņā, pieredzēju, ka ir bērni, kam aizsardzība ir daudz nepieciešamāka kā manējiem, un tie ir bērni ar speciālajām vajadzībām. Šis ir iemesls, kāpēc es vēl aizvien nevaru izkļūt ārā no izglītības aktīvisma, lai gan man ir tikai tik daudz laika, cik man ir, un es tiešām to gribu veltīt savai ģimenei un vides aizsardzībai. Bet speciālā izglītība ir kā elastīga gumijas aukla, kas ik pa brīdim rauj mani atpakaļ.

Manuprāt, speciālā izglītība un “institucionalizētie” jeb sistēmas bērni ir ļoti saistītas tēmas, jo liela daļa bērnu ar speciālajām vajadzībām ir nošķirti no ģimenēm, un dzīvo internātos. Jo SISTĒMAI bērna tiesības dzīvot ģimenē nav svarīgas. 

Un man ir atbilde, kāpēc dzīvnieku tiesību aktīvistiem samērā ātri izdevās panākt izmaiņas likumos. Bet nebūt tik vienkārši ar “sistēmas” bērniem.

Jo cirka gadījumā ir tikai viena, ne pārāk jaudīga iestāde, kas nobažījās par savu izdzīvošanu, un daži mākslinieki, kas tik un tā dzīvo ārpus Latvijas. Troksnis bija liels, bet pārmaiņas ātras. Un likumus mainīt dažreiz ir viegli.

Institucionalizēto bērnu gadījumā ir milzīga iestāžu cīņa par izdzīvošanu. Ļoti iesīkstējušas tradīcijas. Pašvaldības, kam ir finansiāli izdevīga šādu iestāžu pastāvēšana. Speciālisti, kas visu mūžu ieauguši šai sistēmā, un nevar iedomāties savādāk, jo tad zaudē savu darbu vai jāmaina kvalifikācija. Esošā sistēma ir pretrunā ne vien ar sirdsapziņu, bet arī starptautiskajām tiesībām, ko pati Latvija uzņēmusies, tas ir, ANO Bērnu tiesību konvenciju. Pētot speciālās izglītības sistēmu citās valstīs, pārliecinājos, ka ne Īslandē, ne Norvēģijā bērni, un arī bērni ar speciālajām vajadzībām, nedzīvo internātos. Viņi dzīvo ģimenēs.

Diskusijā par speciālajām skolām Latvijā kopā ar citām nevalstiskajām organizācijām piedalos kopš 2011. gada. Esam bijuši Saeimā. Runājuši ar deputātiem. Esam bijuši Ministru kabinetā. Esam rakstījuši atzinumus. Esam bijuši neskaitāmās darba grupās. Prasījuši pārtraukt esošo segregēto speciālās izglītības sistēmu un nodrošināt ikvienam bērnam iespēju augt ģimenē.

Domājiet, ir dzirdīgas ausis? Ir, bet nepietiek. Saeima ļoti ātri sarosījās un pieņēma deklaratīvus saukļus, kādai jābūt PAREIZAI ģimenei, pat Satversmi mainīja un Izglītības likumu. Savukārt, kas attiecas uz bērnu tiesībām AUGT ĢIMENĒ, tad tādām izmaiņām enerģijas nav.

Vienmēr ir atrunas, kāpēc vajag internātskolas un speciālās skolas ar internātskolām. Jo tur ir tik laba aprūpe, ko mājās un parastās skolās bērniem nenodrošina! Jo daudzas ģimenes ir tik sliktas, ka bērna vienīgais glābiņš ir internātskola. Jo vecāki nevar pabarot bērnus, tāpēc internātskola. Jūtat – visās šajās atrunās bērna tiesības dzīvot ģimenē netiek uztverta kā prioritāte. Un pašvaldībām tas patīk. Līdzīgi, domāju, ir ar bērnu namiem.

Tāpat, kā bērnu nami, speciālās internātskolas ir slēgtas sistēmas, kurā no retais no ārienes tiek iekšā. Un šo iestāžu vadība, kas aizsargā iestādes intereses Saeimā, Ministru kabinetā un citur, vienmēr stāsta, cik viņi ir labi, cik viņi ir lieliski. Par to, kā jūtas audzēkņi, vai viņi saņem to, kas viņiem nepieciešams, no ārpuses zināms visai maz.

Mainīt šo sistēmu ir daudz, daudz grūtāk kā pieņemt vienu likumu par cirku.

Kopš 2011. gada esmu vērojusi, kā lēnām, ļoti lēnām sākās ceļš uz iekļaujošo izglītību. 2014. gadā Izglītības un zinātnes ministrija pasūtināja pētījumu par speciālo skolu sistēmu, lai uzsāktu to reorganizāciju. Ik pa brīdim solījumi, solījumi. Tagad ir 2017. gads. Statistika liecina, ka pāris gadu ilgušais atkusnis ir beidzies, un bērnu proporcija speciālajās iestādes aug. Un IZM sāk pārdomāt un atturēties no sen solītās reorganizācijas.

Man ir ļoti, ļoti sāpīgi un depresīvi apzināties, ka tik daudz mana un citu aktīvistu laika ir neauglīgi izšķiests darba grupās, diskusijās ar politikas veidotājiem, Ministru kabinetā un Saeimā, un sasniegts ļoti maz, un šobrīd pat tas, kas bija sasniegts, sāk zust. Jā, iespējams, bērnu tiesību aktīvisti varēja rīkoties jaudīgāk, gudrāk, prātīgāk, profesionālāk. Bet, mīļie, varu jums teikt: pilsoniskais aktīvisms bērnu tiesību lauciņā ir milzīgs lauks un ikviens laipni gaidīts. Jautāju ikvienam, kas sirdī pārmeta dzīvnieku tiesību aktīvistiem, ka dzīvnieki viņiem tuvāki kā bērni: ko jūs personīgi esat darījuši, lai bērnu tiesības tiktu ievērotas? Jums ir tik daudz iespēju. Organizēt piketu pie Jelgavas Domes un Labklājības ministrijas. Kļūt par brīvprātīgo nevalstiskā organizācijā, kas lobē  bērnu intereses. Pieņemt kādu bērnu savā ģimenē. Ziedot tiem, kas to dara. Lūdzu, un šodien pat!