Viena no skumjākajām un iespaidīgākajām epizodēm triloģijā “Gredzenu pavēlnieks” priekš manis ir brīdis, kad elfi atstāj Viduszemi.

Tas ir nenovēršami. Ir kaut kas mainījies, kaut kas ir noticis, un elfu aizbraukšana likumsakarīgi izriet no citiem notikumiem. Dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Vari ieķerties kuģa enkurā un nelaist to vaļā, bet zini tik un tā, ka agrāk vai vēlāk viņi aizbrauks. Un tāpēc Tu neko nedari, tikai vēro.

Varbūt būs pat labāk. Varbūt pat pārmaiņas nepieciešamas.

Bet elfu aizbraukšana sāp, jo tas, kas nāks, nekad pilnībā neatdos to, kas aiziet. Tu vēlies, kaut nebūtu noticis tas, kas notika un izraisīja notikumu ķēdīti elfu aizbraukšanai. Bet to vairs neviens nevar ne ietekmēt, ne novērst.

Elfi aizbrauc.

Es agrāk tā jutos vienmēr, kad uzzināju, ka iznīkst kāda cita dzīvnieku vai augu suga. Izbalo koraļļu rifi. Kūst ledāji kalnos. It kā jau tieši tas mani neskar, un tomēr.