Gājienam beidzoties, tā dalībnieki kavējās izklīst. Papļāpājām, apsveicinājāmies un atsveicinājāmies. Aija teica, ka tālāk dosies uz Mākslas muzeju apskatīt J.Dimitera izstādi, un mēs ar meitu norunājām pievienoties. Pa ceļam šķetinājām sarunu par Trampa fenomenu un argumentāciju. Kāpēc nereti diskusijās tie, kas pārstāv racionālo, labi pamatoto viedokli, nobāl pret pārliecinātu demagoģiju un atstāj “kaujas lauku” kā paplūkātas, kašķīgas vārnas.

Un te, izstādē, tā arī mūs gaidīja – Jura Dimitera glezna “Gailis vs. cirvis”. 

Tik ļoti precīza un daiļrunīga.

Skatoties gleznu, atcerējos pēdējo sanāksmi Izglītības un zinātnes ministrijā, kur sapulces vadītāja mēģināja manu nevēlamo jautājumu ignorēt, bet, kad es nelikos mierā, centās mani izraidīt no zāles. Tajā brīdī, apzinoties, ka viņa rīkojas netaisnīgi un pretēji labas pārvaldības praksei, tomēr sajutos kā kašķīga vista, kuru sadzird tikai tad, kad tā sāk kladzināt.

Skatoties gleznu, atcerējos S.Cveiga noveli “Šahs”, kur uzvarēja nevis tas spēlētājs, kurš tehniski labāk spēlēja, bet gan tas, kurš bija psiholoģiski izturīgāks un noveda otru līdz nervu drudzim.

Skatoties gleznu, atcerējos A.Kronina romānu “Zvaigznes raugās lejup”, kur politiskajās cīņās uzvarēja manīgākais, nevis cēlākais.

Cirvis ir kā Tramps. Vai Tramps ir kā cirvis. Kamēr manā tvitera burbulī liberāļi plosa Trampa runas saturu, mana vecmāmiņa skatās televizoru un mirdzošām acīm stāsta, cik lielisku runu Tramps ir teicis.

Paldies, Aija, par ierosinājumu lieliskām pārdomām. Kā gailim nezaudēt debatē ar cirvi?