Zinātnes popularizēšana apdraud pašu zinātni?

Tviterī labi sekot gudriem cilvēkiem, piemēram, Dr. Andrim Ambainim. Tad ik pa brīdim saņem kādu vērtīgu, pārdomām bagātu rakstu. Šoreiz – par nevieglo zinātnes popularizēšanu sabiedrībā.

Kāds Vācijas universitātē veikts pētījums secina, ka cilvēki parastie, lasot parastajiem cilvēkiem populārzinātniskus rakstus, kas mēģina sarežģīto pasniegt vienkāršoti, kļūst pārāk pašpārliecināti par savu spēju novērtēt situāciju un sāk pārāk paļauties uz savu “ekspertīzi“. Vārdu sakot, šāda pār-vienkāršošana ir kaitīga. Kā cilvēks, kas raksta populārzinātniski par vides tēmām, ieslīgu pārdomās.

Cik tālu vienkāršot? 

Nesen rakstīju par kādu kaitīgu vielu un lūdzu saviem kolēģiem draudzīgu kritiku pirms publicēju. Kolēģe teica: “Pārstrādā. Šo te tante Bauskā nesapratīs”. Piedod, Bauska, bet man patiešām tur dzīvoja tante. Pamatīgi nopūlējos ap šo rakstu – sakiet, kā lai informāciju, kuras izprašanai esmu veltījusi 15 gadus (5 gadus augstskolā, 5 gadus doktorantūrā, un 5 gadus praktiski strādājot nozarē) es varu izskaidrot tā, lai tante saprastu no 2 lappušu gara teksta, jo vairāk viņa nelasīs, un arī pārāk sarežģītu viņa nelasīs? Piepūtu vaigus un centos, tomēr – uztvērāt dilemmu – kā lai to izskaidro cilvēkam, kam ķīmija, patiesībā, nekad nav patikusi un interesējusi?

Ķīmija ir gana sarežģīta tēma, kas klausītāju nogurdina. Ticiet man, daudz patīkamāk auditorijai stāstīt par kritisko domāšanu, labu uzstāšanos, zaļo atmazgāšanu, nevis ķīmisko vielu riskiem un to novērtēšanu. Reiz rūpniecības uzņēmumu vides ekspertus izglītoju par videi ļoti kaitīgu vielu (nonilfenoletoksilātu). Toreiz, kā atklājām mūsu pētījumā, to lietoja katrs trešais uzņēmums, ko uzrunājām Latvijā. Auditorija miga ciet, līdz es paziņoju “Jūs, ļoti iespējams, ar šo vielu strādājiet. Ziniet, ko tā dara ar zivtiņām? Tēviņiem tā atņem vīrīšķās īpašības, bet viņi nekļūst par mātītēm: ne šis, ne tas. Suga iznīkst. Cilvēki nav zivis, bet tomēr”.

Visi pamodās, it īpaši vīriešu dzimuma eksperti. Viņus sāka interesēt topošie likuma ierobežojumi, par to, kur to nonilfenoletoksilātu var sastapt, un kādas būtu alternatīvas.

Mērķi sasniedzu. Tomēr es izmantoju iebiedēšanu. Nevarētu teikt, ka es klaji meloju – šī viela ir ļoti noturīga (precīzāk – noturīgs ir tās sabrukšanas produkts), uzkrājas organismā un nelabvēlīgi ietekmē cilvēku hormonālo sistēmu. Šobrīd tā ir aizliegta. Bet nav arī tā, ka kāds strādnieks tās dēļ būtu kļuvis impotents vai zaudējis vīrišķos orgānus. Es vienkāršoju ziņu – arī zivju sabiedrībā šādas izmaiņas notiek ilgtermiņā: ja zivs vīriešu dzimuma embrijs tiek pakļauts tās vielas ietekmei, viņā tiek traucēta normāla dzimumattīstība – viņš nenobriest par normālu tēviņu. No šīs vielas īpaši būtu jāsargā topošās mātes un jaunas sievietes, bet tā nebūtu tik briesmīga (lai gan, tomēr citādi kaitīga) pusmūža vīriešiem, kas sēdēja manā lekcijā.

Mana rīcība bija atbalstāma vai tomēr nē? Man nav atbildes: kā korekti stāstīt par sarežģītu tēmu, noturot uzmanību, bet netrivializējot informāciju?

Kad paļauties uz autoritāti? 

Ikviens, kas klausījies vai lasījis par pareizu argumentācijas mākslu, būs ievērojis, ka atsaukšanās uz autoritāti nav labais tonis.

No otras puses, diskutējot par sarežģītām lietām, mums nekad nav tik daudz laika, lai paši kļūtu par to ekspertiem un varētu paši varētu pilnībā izvērtēt, vai vēl trakāk – izskaidrot. Tieši tāpēc es savā jau pieminētājā rakstā atsaucos uz valsts iestāžu ziņojumiem, ne uz pirmavotiem (sorrī). Nu labi, pārspīlēju – ja valsts iestāžu ziņojums balstās uz metaanalīzi, un sniegtas atsauksmes uz pirmavotiem, atsaukties drīkst un pat vēlami (tante Bauskā, vai Tu zini, kas ir metaanalīze?). Bet kāpēc citos gadījumos es kritizēju valsts iestāžu atzinumus?

Jā, autoritāte ne vienmēr nozīmē kompetenci. Vakar klausījos, kā atzīts guru “spieda” uz savu autoritāti, klāstot muļķības. Šodien viebos, kad sanāksmē eksperte pārtrauca otru, rosinot katram palikt savā kompetences lauciņā. Formāli eksperte bija autoritāte ar atbilstošu izglītību un amatu. Faktiski – pārtrauktā sanāksmes dalībniece tieši šajā jautājumā bija kompetentāka, būdama doktore radniecīgā nozarē, pamatīgi iedziļinājusies tēmā, lasījusi jaunāko literatūru, braukājusi pa konferencēm, tikusies ar citu valstu ekspertiem.

Zinu, ka dažiem ārstiem ļoti nepatīk pacienti, kas apspriež savas slimības ar citiem pacientiem interneta forumos: ir jārunā ar savu ārstējošo ārstu. Jā, tiešām, šķiet, arī antivakcinētāji savu iedvesmu smeļas tieši internetā. No otras puses, labi, ka mana paziņa nepaļāvās uz savas ģimenes ārstes iemidzinošajiem vārdiem (tāda vecuma sievietēm tas normāli, nav pamata satraukumam), bet pašrocīgi devās pie onkologa, jo uztaustītais bumbulis krūtī tomēr bija vēzis. Cits ārsts, kas man stāstīja, cik pareizi ir nevakcinēt bērnus, bija sertificēts ārsts ar pediatra kvalifikāciju.

Tad ieslēdz kritisko domāšanu!

Vārdu sakot, ir jādomā kritiski, un jāaicina lasītāju būt kritiskam. Tostarp, ir kritiski jāizturas pret savu zināšanu robežām. Ai, es arī esmu grēkojusi un publiski izteikusies par lietām, ko nezinu (un saņēmu pieklājīgu aizrādījumu, paldies). Bet grūtākais ir ieslēgt tādu kritisko domāšanu, lai atšķirtu, kurā brīdī šis aizrādījums ir korekts, un kurā Tevi mēģina atsēdināt.

Bet brīdī, kad sāku diskutēt ar antivakcinētājiem, ķīmisko trašu pētniekiem vai juvenīlās justīcijas atmaskotājiem, es dzirdu tieši to pašu: ieslēdz savu kritisko domāšanu! Un netici visam, ko zinātne saka, jo to apmaksā BigPharma un Soross, kas vēlas iznīcināt cilvēci. Un valstu valdības Tev melo par ķīmiskajām trasēm, neesi tik naiva!

Nu tā. Kā saprotat, manā rakstā nav atbilžu un es neko nerekomendēju.

img_0642

 

3 responses to “Zinātnes popularizēšana apdraud pašu zinātni?

  1. Pati pieredzēju situāciju, kad ginekoloģe man diagnozi uzstādīja pēc personas koda.
    Bet skaidrošana ir sarežģīta, izņemot, ja labi pazīsti cilvēku vai nojaut, ko viņš īsti grib. Piemēram, kad mamma man pajautāja, kādi līdzekļi ir pieejami pret pastiprinātu kuņģa skābes sekrēciju, es neiedziļinājos H2 histamīna receptoru antagonistu un protona sūkņu inhibitoru darbības mehānismā, jo viņa vienkārši gribēja zināt, ko labāk pirkt. Bet ar nepazīstamiem cilvēkem var sanākt dīvaini. Piemēram, kaut cik izglītots tulkotājs zina, ka dažādi teksti ir domāti dažādiem mērķiem, un mērķis nosaka, kā attiecīgais teksts ir tulkojams. Taču izskaidrot to man neizdevās. Toties, kad uzprasīju: “Vai šis jātulko cilvēku valodā, vai tā kā parasti”, viss kļuva skaidrs.

  2. Tur jau ir izglītotā cilvēka māksa ļoti vienkārši pastāstīt par sarežģīto. Tantei Bauskā, tpt kā Tevis rakstā pieminētajai auditorijai, interesē viens vienīgs jautājums, vai tas ietekmē viņas vai viņu dzīvi. Piemēram, klausīties kādu zinātnisku konferenci jurispridencē nav iespējams, ja pats darbojies tiesī tajā pasā tiesību nozarē. Jāliek uzsvars nevis uz teorētisko, bet uz prakstisko, kā arī vajag nebaidīties no prezentācijām svītrot ārā un dzēst, jo pat pieauguši cilvēki spēj koncentrēt uzmanību pārdesmit minūtes. Tās tikai manas pārdomas. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s