Savu Jaunā gada ierakstu nolēmu veltīt tam, kas mani nodarbināja 2016. gadā – fenomenam, kas ir pretējs zināšanu sabiedrībai (zināšanu sabiedrību līdz 2016. gadam nereti piesauca kā skaisto ceļu uz saulaino nākotni, bet, iespējams, tas bija tā saucamais “liberāļu” burbulis. Jo dziļāk 2016. gadā, jo tālāk no tās).

Kā to saukt? Daži saka – populisms, ar to saprotot politiķus, kas izmanto sazvērestības teorijas, mobilizējot tautas masas cīņai pret “korumpēto” eliti, tas ir, savai nonākšanai pie varas. Bet citreiz pupulismu saprot pozitīvi kā plašākas tautas daļas interešu pārstāvēšanu. Dažreiz to sauc par postpatiesību laikmetu, kad puspatiesības un meli nomāc zinātniskās atziņas.

Izrādās, šis jautājums nodarbina ne vienu vien – Ivars Neiders tam veltījis lielisku rakstu 2017. gada “Rīgas Laikā” par postpatiesību laikmetu, spriežot, ka postpatiesība bijusi aktuāla vienmēr. Bet vai 2016. gads bija īpašs? Kāpēc Anglijā “postpatiesība” kļuvusi par 2016. gada vārdu? Varbūt mēs vienkārši tam vairāk pievēršam vērības? Vai tas saistīts ar jauniem informācijas ieguves ceļiem, proti, sociālajiem tīkliem, kur informācija klejo tik pat brīvi un neierobežoti kā pagājušā gadsimta pļāpās pie viesību galda?

Manā atmiņā 2016. gada bija ļoti daudz ar postpatiesībām saistītu lietu:

• Dogo un Dūklava suns, kura luncinātā aste bija svarīgāks pierādījums kā veterinārāstu ziņojumi,
• RigVir, kura ražotājs uzskata, ka var apiet prasītos zāļu iedarbīguma testus, un ik pa brīdim pārkāpj recepšu zāļu reklāmēšanas ierobežojumus sabiedrībai, gūstot no sabiedrības nespējas izvērtēt sniegto informāciju,
• Stambulas konvencija, kuras pretinieki radīja milzīgu sazvērestības teoriju, pilnībā izkropļojot priekšstatu par tās mērķiem,
• Tikumības grozījumi, ko pieņēma gan pirms pusotra gada populistiskā gaisotnē vai vienkārši, politiķu “darījumu” rezultātā, bet kuru negatīvā ietekme skolās, diemžēl, 2016. gadā bija pamanāma,
• Homeopātu aizvainojums, ka to preparātu iedarbīgums nav pierādāms.

Nereti diskusijās zinātniskuma ignorētāji tiek dēvēti par tumsoņām, bet, manuprāt, šādi apgalvojumi ir kaitīgi, jo stigmatizē citādi domājošos, liedzot iespēju sarunai. Cilvēku atbalsts puspatiesībām nav izglītības trūkumā. Pētniece, kas Latvijā izvērsa Stambulas sazvērestību teoriju, bija augsti kvalificēta, juristu aprindās par zinošu uzskatīta juridisko zinātņu doktore. RigVir palīgā steidzas ļaudis, kas ir ļoti izglītoti sava lauka profesionāļi, bet kurus nemusina nemitīgie reklāmas ierobežojumu pārkāpumi. Latvijā homeopātiju aizstāv ķīmijas zinātņu doktori, kam, turklāt, viņu lauciņā ir gana labi pētījumi un publikācijas. Vairāki man zināmi vecāki, kas izvēlas nevakcinēt savus bērnus, jo “neuzticas vakcīnu iedarbīguma testiem” un baidās, ka “BigPharma” masveidā noklusē vakcīnu blaknes, bet tic homeopātijas iedarbīgumam, ir izglītoti cilvēki.

Kas ir tie faktori, kas izglītotu cilvēku pamudina uzticēties puspatiesībām, iekrist maģiskās domāšanas valgos, kas ir pretrunā ar zinātnes atziņām? RigVir un Dogo pārstāvju lietā tas ir acīmredzams ekonomiskais izdevīgums vismaz īstermiņā. Bet pret-vakcinēšanās un Stambulas konvencijas gadījumā nav acīmredzama ieguvēja, šīs kustības barojas no cilvēku bailēm, un, nereti šķiet, ka bailes (fobijas, visbiežāk noliegtas emocijas) ir daudz spēcīgākas par racionālo prātu, kura īpašnieks skolojies labās skolās un apguvis augstas zinības. Tāpat kā stāsts par “korumpēto eliti” nereti barojas no paša neapmierinātības ar savu dzīvi.

Es labprāt par to domāšu 2017. gadā. Manā grāmatplauktā ir lasīšanai atliktas grāmatas par šo tēmu. Es nojaušu, kāpēc cilvēki krīt postpatiesību un populisma skavās, bet mani interesē, vai ir iespējams to novērst, mazināt, atbrīvot prātu no baiļu un fobiju gūsta?

Ja Tevi arī, parunāsim!

Lai Jaunais gads ir saulains, skaidrs un patiess!