Nesen diskusijā Facebook pamanīju teikumu, kas labi raksturo kādu tendenci Latvijas politikā:

Protams, ikviens drīkst tā domāt un pamatot savu viedokli virtuves sarunās ar radiem un draugiem. Problēmas sākas tad, kad šāda veida argumenti iesoļo politikā un sāk veidot mūsu dienaskārtību. Kāpēc?

Zinātnes uzdevums ir noskaidrot patiesību. Zinātnieki nav nemaldīgi, zinātnieki kļūdās, un tomēr zinātnes metodes palīdz nonākt pie mazkļūdīgāka kopsaucēja. Jā, un visai bieži zinātnes slēdzieni ir pretēji manai personiskajai pieredzei.

Piemēram, ja es par Saules kustību spriestu no savas personiskās pieredzes, es būtu pilnīgi pārliecināta, ka tā riņķo ap Zemi. Rietumos tā noriet, Austrumos tā uzlec – es nemanu neko tādu, kas liecinātu, ka patiesībā Zeme ir tā, kas rinķo ap Sauli. Mana pieredze ir atkarīga no manas perspektīvas – es atrodos uz Zemes. Ja es aizlidotu kosmosa kuģī un vērotu Zemes un Saules atiecības no cita skatu punkta, es domātu savādāk – ka Zeme rinķo ap Sauli, un vēl ap savu asi, nodrošinot, ka Saulei periodiski tiek pagriezta cita Zemes puse. Bet man vēl aizvien būtu iemesls domāt, ka Saule ir Visuma centrs, jo savas dzīves garumā diez vai tiktu ārpus Saules sistēmas robežām. Tad, kad Koperniks attīstīja savu heliocentrisko teoriju par Sauli, ap kuru griežas Zeme, pastāvēja arī citas, tolaik zinātniskas teorijas, un visas šķita vienādi hipotētiskas. Tas ir viens no zinātnes uzdevumiem – atrast pierādījumus vienai vai otrai hipotēzei, un atrast veidu, kā, meklējot patiesību, aiziet no manas subjektīvās perspektīvas. Manu subjektīvo perspektīvu nosaka ne tikai mana fiziskā atrašanās vieta – arī man piejamie mērinstrumenti (sava acs un tauste, vai termometrs un asinsanalīzes), spēja fiksēt novērojumus (kādām parādībām jāpievērš vērība, kā tās aprakstīt) un tos skaidrot (vai es izārstējos dēļ homeopātiskajiem graudiņiem, bet varbūt es izārstētos tieši tāpat arī bez tiem?) nosaka to, ko es saukšu par savu personīgo pieredzi. To, kā skaidroju novērojumus, nosaka arī manas zināšanas  – piemēram, cik daudz dažādām saslimšanām šādi simptomi mēdz būt.  Zinātnes uzdevums, lai objektīvi izmērītu notiekošo, ir arī novākt manu ietekmi no notikumu gaitas. Proti, Saules kustību mana ķermeņa atrašanās vieta neietekmē, bet, piemēram, zāļu iedarbīguma novērtēšanā jānošķir, vai pacients sajutās labāk no tikšanās ar ārstu, vai arī no graudiņiem, vai arī vienkārši stāsta pētniekam, ko viņš vēlētos dzirdēt (cilvēciska īpašība). Vai arī pētnieks neapzināti atlasa tikai tādus pacientu stāstus, kas viņam ir patīkami.

Bet vai Visuma uzbūvei ir kāda praktiska nozīme? Ja mēs gribam iztikt bez starpkontinentālajiem lidojumiem un mobilajiem telefoniem, tad varam šo zinātnes daļu aizmirst. Būtu diezgan skarbi, ja piloti savos aprēķinos ignorētu Zemes rotāciju ap savu asi, bet paļautos uz savu personīgo pieredzi, ka nevis Zeme griežas, bet gan Saule riņķo mums apkārt – pietrūktu degviela,  aviolīnijas krustotos, un lidmašīnu kustība būtu diezgan neprognozējama ar lielu avāriju risku.

Tomēr citās jomās mēs domājam, ka pietiek ar personīgo pieredzi, “ko neviens nevar apgāzt” – gan jautājumos par seksuālo izglītību, gan dažādu medicīnas preparātu iedarbīgumu, gan barības kaitīgumu: “Zinātniski pētījumi ir labi, bet tie ir dārgi, tāpēc pagaidām iztiksim ar personiskās pieredzes stāstiem“. Labi, virtuves sarunās tas iederās. Bet ne politiķu, ierēdņu, ārstu vai mācībspēku mutēs.