Latvijā pusaudžu savstarpējā emocionālā vardarbība ir nopietna problēma – atbilstoši starptautiskam pētījumam, Latvija ir pirmajās vietās pēc mobinga biežuma pusaudžu vidū, salīdzinot ar citām 38 pētījuma dalībvalstīm. Kas pie tā vainīgs – ģimene, skola vai abi kopā, vai – varbūt – tā ir sabiedrības problēma? Kad viesojos Īslandē un Norvēģijā, tur pusaudžu vardarbību uzskata par tik nopietnu problēmu, lai izveidotu pastāvīgas starpinstitucionālās darba grupas premjera pārraudzībā. Pirms četriem gadiem, kad sabiedrība šūmējās par vardarbību Jaunjelgavā, dzirdīgas ausis Saeimā un IZM līdzīgam sistemātiskam darbam tā arī neatradās.
Kā ar mums pašiem? Burtiski vienas dienas laikā sociālajos tīklos izauga viena cilvēka nosodīšanas kustība, ko var klasificēt kā mobingu, un daudzos komentāros ir manāmas naida runas pazīmes. Varbūt pamanījāt – domāju mednieci, kas savā mednieku portālā ievietoja foto ar nošauto dzīvnieku, pierakstot, ka nošāvusi lūseni, bet bērni aizbēguši.
Jāsaka uzreiz – likumus pārkāpusi kundze nebija. Lūšus šobrīd medīt ir atļauts, lai arī bērnu audzēšanas laiks. Tomēr ir viegli saprast sašutuma cēloņus – dzīvnieki ar bērniem vienmēr izraisa empātisku pārdzīvojumu, it īpaši kaķveidīgie. Man šobrīd ledusskapī stāv cita dzīvnieka mazuļa gaļa (vai kāds par to šausminās?), tomēr zemnieks, kas jēru nokāva, nav fotogrāfējies uz nokautā dzīvnieka fona. Komentāros manāms arī izteikts seksisms – kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim, tas ir, sievietei, jo pusi eļļas ugunij pielēja mednieces dzimums (“kā sieviete, māte, var nošaut citu māti?“). Neveikla mednieces lepnība, ietrāpot mūsu vērtību “podziņās”.
Skandāla iesākums ir raksturīgs mobingam – tā upuris ir kaut ko pārkāpis (lai gan nereti pārkāpuma var arī nebūt, pietiek ar kādu atšķirību no vidējā), bet mobinga apmēri krietni pārsniedz sākotnējo “nodarījumu”. Šobrīd turpinājums – tie ir draudi medniecei, zvani, komentētāji aicina vai novēl izvarošanu, nošaušanu, viņa tiek eksponēta visā pilnībā, publicētas viņas privātās fotogrāfijas, lai gan viņa nav publiska persona. Cilvēks, kas sašutuma vilni aizsāka, visticamāk, nemaz nevēlējās šādas sekas un sāk izdzēst savus ierakstus, bet notikumi jau attīstās nekontrolējami.
Kurā brīdī mēs apstāsimies? Kurā brīdī mēs sapratīsim, ka katrs ļaunais komentārs internetā mūs apkauno krietni vairāk nekā mednieces rīcība?
Un – kā mēs varam prasīt apstāšanos no pusaudžiem (atgriežoties pie mobinga), ja mēs paši to nemākam?
Ja vēl šūmējies, tuvojas Ziemassvētki. Tāpēc izdzēšam nekrietnos komentārus, lai visiem mierīgāk.
Attēls: Mathias Appel, CC
Grafiti 
Lasot šo, nāk prātā kāds cits nesens notikums – pēc nodokļu bardaka Kučinskis noteica: “Nevajag meklēt vainīgos!” Vai arī šeit būtu jāapstājas un jāpārtrauc “mobings” pret politiķiem?
Es domāju, mums nevajadzētu jaukt lietas – pirmkārt, publiskas personas amatos ar privātpersonām, un mobingu ar politikas veidošanu. Amatpersonu konkstruktīva kritika nav mobings. Pat, ja kādam gribētos to tā pasniegt.
Var jau būt, ka komentāru raktītāji ir pacifisti un atšķirībā no medniecies vai šī raksta autores, netur ledusskapī citus dzīvnieku līķus. Un te nu ir jautājums par apziņas atšķirībām. Vienam nogalināt liekas normāli, citam nepieņemami. Un trešais sāk aizstāvēt mednieci, jo pats ir gaļēdājs, un citi gaļēdāji taču ir jāaizstāv. Ko sēsi, to pļausi! Ja tu nogalini dzīvu radību un pēc tam par to paziņo visai pasaulei,l tad rēķinies, ka daudzi pateiks, ko viņi par to domā. Un mobings te nu galīgi nav vietā. Tā ir dziļāka problēma, kas slēpjas cilvēku apziņas dažādībā.
Emīl, vai vienas būtnes nogalināšana dod tiesības draudēt nogalināt vai izvarot otru?
paldies par ierakstu. Man arī liekas šausmīgs tas draudu vilnis, ko cilvēki uzdrošinājās komentēt. Arī “žurnalistu” ētika ir pazudusi, jo publiskot tāda veida informāciju, ko ko daži portāli publiskoja par šo sievieti, neliecina neko labu.
vājākas,nekā ļauna nenodaŗījušas būtnes slepkavība ir tas kas manefestē ” es esmu stiprāks,man tiesības ar tevi darīt KO ES GRIBU” 😉 un kā jūs iemācīsiet savm bēnam,ka nedrīkst abižot vājākus,bet likot bildes kurās ir nogalināti vājāki 😉
Es neatbalstu lepošanos ar medību trofejām. Tomēr raksts ir par veidu, kā mēs izsakām viedokli par cita rīcību. Ne tikai ētiskāk, bet arī konstruktīvāk būtu runāt par likumiem, nevis dusmas izgāzt uz vienu mednieci, kas darbojās likuma atļautajās robežās tieši tāpat, kā daudzi citi mednieki.