Ir daudzas lietas, par kurām mēs it kā zinām vēlamo virzienu un pat būtu gatavi tajā doties, tomēr tas nenotiek. Par šo fenomenu prātu loka arī vides pētnieki, spriežot, kā panākt, lai cilvēku zaļās vēlmes realizējas arī zaļos darbos. Un viena no atziņām, ko pirmoreiz dzirdēju no lieliskā uzvedības pētnieka Dena Arieli:  veids, kā mēs liekam cilvēkam izvēlēties, ļoti ietekmē pašu izvēli.

Šobrīd aktualizējies jautājums nepietiekama skaita orgānu donoru dēļ. Bet varbūt atbilde ir nevis cilvēku vēlmes trūkumā, bet tieši izvēles veidā? Pieredze citās valstīs liecina – tas, kā valsts organizē cilvēku piekrišanu/nepiekrišanu ziedot savus orgānus pēc nāves, ļoti ietekmē donoru proporciju. Valstīs, kur potenciālajiem donoriem savā dzīves laikā ir jāpiesakās, potenciālo donoru ir krietni mazāk (piemēram, ASV tikai 15%)*. Valstīs, kur ir jāpiesakās, ka negrib ziedot, potenciālo donoru ir krietni vairāk (Austrijā – 90%). Izrādās, šāda izvēle ietekmē arī cilvēku attieksmi: ASV orgānu ziedošanu pēc nāves uzskata kā altruistisku izvēli. Austrijā to uzskata par parastu izvēli, kamēr neziedošanu – par dīvainu.

Latvijas sistēma gan ir tāda, it kā kāds gribētu iekāpt divās laivās uzreiz: Latvijā ir jāpiesakās gan tiem, kas vēlas ziedot, gan tiem, kas nevēlas, un savu gribu izteikuši tikai niecīgs skaits cilvēku (2012: 615 pret, 330 par). Par tiem, kas savu gribu nav izteikuši, nepieciešamības gadījumā ārsti konsultējas ar tuviniekiem, un trešā daļa atsakot.

Mani, piemēram, apgrūtina pieteikšanās. Man nebūtu iebildumu, ja ar manu orgānu palīdzību pēc nāves dotu iespēju dzīvot kādam citam, bet es negribu lemt par citiem. Tomēr tas, ka man ir jādomā par to, kas notiks pēc manas nāves (tas ir, par nāvi kā tādu), jāraksta iesniegums, jānogādā Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldē, prasa drusku piepūles, un līdz šim to neesmu izdarījusi. Es pieņemu, ka daudzi nemaz šādu iespēju nezin. Tāpēc, man šķiet, ir visai racionāli, ja valsts sabiedriski vēlamās izvēles tomēr apgrūtina mazāk.

Tiesa, ne visiem tā šķiet, jo tie, kuru izvēle rada papildus darbiņu, jūtas aizvainoti. Nesen es kādai semināra organizētājai ierosināju mainīt semināru pieteikuma veidlapu, prasot atzīmēties nevis veģetāriešiem, bet gaļēdājiem, jo veģetāra izvēle ir videi draudzīgāka izvēle*. Viņa, gaļēdāja, jutās ļoti aizvainota, ka turpmāk viņai būšot jāatliek arī sava izvēle. Savukārt, tas, ka veģetārietim jāatliek sava izvēle, viņai nemaz nešķita veģetārietim aizvainojoši. Bet fakti ir nepielūdzami: ja liek atzīmēties veģetārietim, tādu būs 10-20%. Ja liks atzīmēties gaļēdājam – tādu arī būs 10-20%. Vairumam cilvēku tas nav nemaz tik svarīgi, galvenais, lai ēdiens ir garšīgs un sātīgs.

Protams,  godīguma vārdā var likt atzīmēties abiem, kā to izdarīja Latvija attiecībā uz organu ziedošanu. Tomēr arī šādā gadījumā, ja kāds nav norādījis savu izvēli, viņa vietā izvēlēsies kāds cits. Semināra gadījumā – organizētājs, jo neēdušu dalībnieku neatstāsi. Latvijā donoriem – viņu radinieki, kas, starp citu, uzliek radiniekiem lielu slogu un atbildību, ko viņi nemaz nevēlas uzņemties (it īpaši – sāpju brīdī).

*Ja iedzīvotāji mainītu diētu un tādējādi samazinātu gaļas, piena produktu un olu patēriņu uz pusi, Eiropas Savienībā samazinātos slāpekļa savienojumu emisijas par 40%, siltumnīcas efekta gāzu emisijas par 25-40%, un lauksaimniecības zemju platības par 23% (H.Westhoek et al./ Global Environmental Change, 26 (2014) 196–205). Vairāk lasi Vides vēstis 2015. gada marta numurā.