Viena no mūsdienu cilvēku problēmām ir tā, ka informācijas ir ļoti, ļoti daudz, un pat kritiskā domāšana neļauj pieņemt izsvērtus lēmumus katrā dzīves situācijā. Arī tad, ja mums ir gana smadzeņu kapacitātes kritiski izsvērt katru savu rīcību, mums nav laika. Mums ir vienkārši jāuzticas kādai ….autoritātei. Vai nu klausi savam allopātam, vai Siņeļņikovam. Bet …. abi viņi ir sertificēti ārsti.

Pat, ja mēs vēlamies būtu zinoši un viedi, lai saprastu, kurai autoritātei uzticēties, mums nav laika lasīt sarežģītus tekstus. Tā nu tas ir, vienkāršie rullē. Un tāpēc viegli lasīt Ksenijas tekstus, jo viņa raksta vienkāršā valodā, popularizējot zinātni. Bet – vai mēs tomēr kaut ko nezaudējam,  vienkāršojot strīdu par zinātnieki un pseidozinātni? Tieši šādas pārdomas mani pārņēma, lasot par senču gudrībām. Jā, protams, labāk paļauties zinātniski pierādītām metodēm nekā senču novērojumiem, bet – vai viss, kā mūs šodien dakterē, tik tiešām ir pierādīts kā iedarbīgs?

Piemēram, tādā tēmā kā dzemdniecībā ir ne viens viens pierādījums, ka nekritiski noliedzot senču gudrības (vecmātes kā zinātājas), mātēm un bērniem labāk nekļūst.

Vēl pavisam nesen mūsu mātes dzemdēja padomju klīnikas atbilstoši tā laika medicīnas zinātnes priekšrakstiem. Sievietēm dzemdību sāpju laikā lika gulties, izspiešanas laikā uzstiepa uz dzemdību krēsla nedabiskā pozā, lai ārstam vieglāk rīkoties. Dzemdībās noteicējs bija ārsts, nevis pati dzemdētāja, – no ārsta viedokļa viņa visbiežāk traucēja, neadekvāti uzvedoties. Oksitocīna injekcijas, lai paātrinātu procesu, bērna izspiešana, ārstam uzguļoties uz intensīvajās sāpēs pagurušās dzemdētājas vēdera – jo ārsti zina labāk. Pēc piedzimšanas sīko savāca, lai māsiņas aprūpētu, un labi sapakotu atnesa mātei ik pēc trim stundām, lai tas uz pārdesmit minūtēm zīstu krūti. Protams, dzemdētājas nejēdza barot ar krūti, tāpēc piena maisījumi gāja uz urrā. Neskatoties uz augstajiem sterilitātes standartiem (neviens nepiederošs dzemdību nodaļās nerādījās), ik pa brīdim plosījās nopietnas infekcijas, kuras apkaroja ar vēl lielāku sterilitātes devu.

To laiku ārsti bija pārliecināti, ka viņa dara labāk. Un zina labāk.  Lai gan viņu priekšstati bija balstīti hipotēzēs, nevis pierādījumos.

Šobrīd situācija vairs nav tik dramatiska, un es domāju, ka tas ir pateicoties tieši dūlu un netradicionālo dzemdību aktīvistēm, kas uzskata, ka dzemdības ir dabisks process, un svarīgāk ļaut tam noritēt tā dabiskajās sliedēs, atbalstot dzemdētāju, un iejaucoties vien sarežģījumu gadījumos. Tieši tāpēc, piemēram, Nīderlandē vēl aizvien piektā daļa sieviešu dzemdē mājās, un salīdzinošie dati nepierada lielāku bērnu vai mammu mirstību. Tiesa, mājās dzemdē sievietes, kurām neparedz sarežģījumus. Jūs gan varētu uzdot loģisku jautājumu (ko uzdodu arī es) – kāpēc lai sieviete nevarētu mierīgi un dabiski dzemdēt slimnīcā mediķu uzraudzībā, kas iejauktos vien tad, kad ir sarežģījumi? Bet  – izrādās – slimnīcu dzemdībās iejaukšanās ir biežāka. Jo, iespējams, ārstiem grūti nodot kontroli pār procesu dzemdētājas rokās. Lai kā medicīnas dievinātājiem nepatīk tēze par galvas nozīmi dažādos cilvēkā norietošajos fizioloģiskajos procesos, piens tik tiešām burtiski rodas galvā – jo sievietes galvā ir endokrīnie dziedzeri, kas dod pavēli krūtīm izstrādāt pienu. Bērna un mātes tuvībai ir liela nozīme piena izstrādē (tas ir, pavēlēs, ko dziedzeri sievietes galvā dod pārējam ķermenim). Tāpēc sievietēm, kurām bērns kopš dzimšanas ir blakus, piens izstrādājās labāk. Sievietei, kas jūtas labi, mierīgi, pārliecinoši, būs vairāk piena. Slimnīcā ir vēl viena nianse – personāls, kas ceļ paniku, ja mātei piens neizstrādājas zibens ātrumā, motivējot pieņemt piena maisījumu (lai bērna svars pēc plāna).

Bet, nenoliegšu, dūlu un netradicionālo dzemdību kustībai nereti seko vēl viena blakne – tā ir nevakcinēšanās – ne vienmēr, tomēr gadās. Ja dabiski, tad dabiski. Jo mums, cilvēkiem, gribas vienkāršas atbildes. Tātad – medicīna ir labi, un tad tikai medicīna (medicīniskas dzemdības un vakcinēšanās), vai otrādi – maksimāli izmantot sava ķermeņa spējas gan bērnam, gan mātei saudzīgākām dzemdībām un pēcdzmedību periodam, bet tad arī atteikties no vakcinēšanās. Kāpēc lai sieviete, kas vienreiz (un pamatoti) nav noticējusi ārstam, ticētu viņam vakcinēšanās gadījumā? Un te mēs iebraucam auzās. Jo vakcinēšanās, atšķirībā no medicīniskajām dzemdībām, ir pierādīti labāka bērnam.

Starp citu, rīvēšanās starp ārstiem un vecmātēm ir sena. Sākotnēji dzemdības bija “sievu lieta”, dzemdības pieņēma pieredzējušas sievietes, kas balstījās savu senču gudrībās un novērojumos. Pamanījuši labas biznesa iespējas, ārsti centās viņas izkonkurēt. Tomēr divdesmitajā gadsimtā, par spīti medicīnas attīstībai un ārstu dalībai, dzemdētāju un bērnu mirstība nesamazinājās, jo ārsti pārāk paļāvās uz sevi un savām zināšanām, ignorējot vecmāšu zināšanas. Bagātas sievietes, kas varēja atļauties ārstus, dzemdībās mira biežāk kā viņu kalpones, kas varēja atļauties tikai vecmāti.

Pārāk vulgarizējot priekšsatus (medicīniskais v. dabiskais), mēs daudz ko zaudējam, un ne jau dzemdniecībā vien. Ikviena cilvēka ārstēšanā pārāk “medicīniska” pieeja nozīmē pārāk daudz liekas iejaukšanās, kam arī ir savas blaknes. Lai kā mums patiktu balts un melns, dabā pārsvarā ir pelēkais visdažādāko nokrāsu gammā. Un ne viss, ko saka mediķi, ir pārbaudīti iedarbīgs.