Kurā brīdī bērnam kļūt pieaugušam?

Man ļoti patīk reiz lasīta doma, ka dzemdējot bērnu, turpmāk daļa Tavas sirds dzīvos ārpus Tevis. Tā arī ir. Bērns vienmēr būs daļa no manis, un es vienmēr viņu jutīšu savādāk kā citus cilvēkus. Es vienmēr jutīšos* par viņu atbildīga, un vienmēr manī būs jautājums, kā viņam klājas.

Tomēr ir viens brīdis, kad atbildība, kas notiek ar šo daļu manas sirds, man ir jānodod kāda cita rokās – un tas ir bērns pats. Man ir jāpieņem, ka turpmāk par visu, ko daļa manas sirds dara, būs atbildīgs jaunais cilvēks. Šī robežšķirtne Civillikumā ir gana skaidra – 18. dzimšanas dienā sākas pilngadība – brīdis, kad mans bērns sāk atbildēt par sevi pats un arī pārstāvēt sevi pats.

Tāpēc biju mazliet pārsteiga, kad pēc mana dēla 18. dzimšanas dienas E-klase, kad tur ielogojos, neuzsprāga, bet ļāva man piekļūt dēla profilam. Man šķita, ka pēc pilngadības sasniegšanas tomēr vajadzētu dēla piekrišanu, lai piekļūtu viņa sekmēm – viņa attiecībām ar skolu-, un brīnījos, ka E-klase to automātiski nepieprasa. Kad dēls man lūdza vecāku zīmi par kavētajām stundām, pārsteigta ieklepojos. Es teicu “Tev ir astoņpadsmit gadi, vai tad, ja kavējumi nokļūtu sociālo dienestu uzmanības lokā, mani sauktu uz pārrunām“? Tikpat ļoti mani izbrīnīja ielūgums uz vecāku klases sapulci.

Šobrīd skolās jaunie cilvēki, kopš kļūst 18. gadus veci, jau pārdesmit gadus eksistē pelēkajā zonā – it kā viņi ir pilngadīgi, un, atbilstoši Civillikumam, vecāku vara ir beigusies (bet ne pienākums uzturēt, kamēr mācās), un teorētiski skolām vajadzētu veidot citas attiecības ar šiem jauniešiem. Tomēr tas nenotiek: attiecības ir tās pašas, un viņus pārstāv vecāki. Kādai skolotājai pilngadīgais audzināmais pajautāja: “Kādu vecāku zīmi, skolotāj, ja es tagad dzīvoju kopā ar draudzeni?“.

Diskusijās par sešgadniekiem skolās viens no dzirdētajiem argumentiem skan “Lai jaunieši ātrāk pabeigtu skolu, jo viņiem nav tur ko marinēties“. Tomēr: vai augstskolās jaunieši marinējas jeb mācās ko derīgu dzīvei? Vai problēma ir pašos jauniešos, vai mūsu izglītības sistēmā, kas vēl aizvien nav sapratusi, kā izturēties pret pilngadīgiem skolēniem? Jo es tiešām negribu novelt atbildību tikai uz skolām (šī poblēma ir daudzkur).

Kad es pēdējā savā skolas gadā ciemojos Rietumvācijā ģimnāzijā, mani izbrīnīja skolotāju un audzēkņu attiecības: tās daudz vairāk līdzinājās studentu – pasniedzēju attiecībām, tas ir, attiecībām starp diviem pieaugušiem cilvēkiem. Man šķiet, arī Latvijas vidusskolā varētu mierīgi arī turpmāk mācīties pilngadīgi jaunieši, ja mainītos attiecības starp skolu un jauniešiem, un skolas respektētu Civillikumu, kas neparedz izņēmumus pilngadībai vidusskolā. Ir skaidrs, ka tādas pārmaiņas nevar notikt vienā dienā, būs kļūdas, un tomēr būtu labi, ja mēs, pieaugušie, šīs pārmaiņas respektētu un censtos ievērot. Un tas nav tāpēc, ka es kā vecāks vēlos atrāk atbrīvoties no atbildības un bērna, bet gan tāpēc, ka savā dzīvē esmu redzējusi sliktus piemērus, kas notiek, ja vecāki pret savu pilngadīgo lolojumu turpina izturēties kā pret bērnu. Atceros, kā pirms vairākiem gadiem augstkolā ķiķinājām, kad kādai studentei līdzi atnāca mamma un pārmeta pasniedzējiem sliktu apiešanos ar meiteni. Bet ar ko tik būtiski atšķiras gadījums, kad pilngadīga bērna vecāks ierodas skolā, lai pārmestu mācību tēmas?

Jo, sasniedzot 18. gadus, daļai manai sirds ir jāiemācās pastāvēt pašai par sevi, un laiks, kamēr vēl tā ir manā tuvumā, ir lieliska iespēja, lai šī pāreja būtu mierīgāka. Bez manas nelūgtas iejaukšanās, bet ar manu atbalstu, mīlestību un tuvumu.

 

img_5166

* tieši tā, “jutīšos”, nevis “būšu”

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s