Nesen kāda sieviete griezās Veselības inspekcijā ar iesniegumu par pārkāpumiem Rigvir zāļu ražotāju darbībā. Tālāk diskusijās ik pa brīdim ieskanās brīdinošas notis par sievietes un viņas atbalstītāju rīcības ētisko pusi, tas ir, necieņu pret zinātnieces Mucenieces mantojumu, vēlmi skaudībā norakt ziedošu uzņēmumu, ignoranci pret darba vietām, un visu vairāk – ignoranci pret saslimušo tiesībām saņemt vislabāko medicīnas pakalpojumu, tā vietā “kasoties” pie nenozīmīgām formalitātēm.
Un tieši par to es gribēju parunāt – par ētisko pusi.
Rigvir ir zāles pret vienu no cilvēces smagākajām saslimšanām. Gan fiziski, gan emocionāli. Kad pirms vairākiem gadiem nomira man tuvs cilvēks, gāju cauri vēžinieku tuvinieku traģiski sāpīgajai emociju gammai, un pati līdzpārdzīvoju tuvinieka emocijas. Un tieši caur šo emociju prizmu skatoties, Rigvir pārstāvju pašreizējais biznesa modelis man šķiet viens no netīrākajiem un negodīgākajiem biznesa modeļiem.
Vēzis ir smaga diagnoze, kas var būt fatāla, gan – pārejoša. Cerības mijas ar noliegumu, dusmas ar nožēlu. Ja ārsts neko daudz nesola, sirgstošais un viņa tuvinieki viņam negrib ticēt (un ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēki izārstējās par spīti visbezcerīgākajām prognozēm, vai ne?). Ir izmisīga vēlme izārstēties, atrast to terapijas veidu, kas izārstēs. Arī tad, ja terapija ir dārga, slimnieks un viņa tuvinieki cīnīsies, lai pie tās tiktu, pat iedzīvodamies parādos un izpārdodot mantu, jo kas gan ir tā pret dzīvību?
Arī laiks nav vēžinieka sabiedrotais un viņam nav laika eksperimentiem. Viņam ir jāizvēlas vislabākā terapija, jo, ja nepaveiksies, iespējas izmēģināt citu var arī nebūt. Arī tad, ja iespējas izārstēties nav, vēžinieka laiks ir ļoti dārgs, jo tā ir maz. Vai nodoties bezcerīgām terapijām, vai pavadīt šo laiku ar ģimeni, vai vietā, kur mūžā ir vēlējies nokļūt?
Un tajā brīdī parādās kāds, kas droši sola, ka cerības ir. Ja jūs būtu slimā vai viņa tuvinieka vietā, vai jūs nedarītu visu, lai šai terapijai piekļūtu? Tieši tāpēc vēžinieki un viņu tuvinieki ir ļoti viegli ievainojami – viņus viegli pārliecināt (jo viņi izmisīgi vēlas noticēt). Un tieši tāpēc viņi ir ļoti interesanti dažādiem veikliem darboņiem, jo viņi ir maksātspējīgi pat tad, ja nav pārāk bagāti. Tas, ko viņi var savākt, ir izmisuma nauda. Šad tad dzirdēts par stāstiem, ka sarežģītā Eiropas jaunu zāļu reģistrācijas sistēma ir radīta mazo ražotāju izspiešanai no tirgus lielo spēlētāju (Big Pharma) interesēs. Bet varbūt šī sarežģītā sistēma ir pacientu interesēs, lai kurš katrs nevarētu izmantot viņu izmisumu, piedāvājot brīnumzāles: zāļu efektivitātei ir jābūt apliecinātai nopietnos testos, ir zāles, ko izraksta tikai ārsts, recepšu zāles nedrīkst reklamēt. Tikai mediķis, kas pazīst savu pacientu un zāles, var orientēties, kāda varētu būt gaidītā saderība.
Te uz skatuves parādās Rigvir ar savu brīnumaino, iedrošinošo stāstu – par iedarbīgām zālēm bez parasto pretvēža terapiju drausmīgajām blaknēm (par iedarbīguma pierādījumiem varat lasīt Ksenijas blogā). Latvijā šis ir kompensējamais medikaments (pret melanomu), bet citās valstīs vēl nē. Bet tas nekas, tāpēc Latvijā ir Viroterapijas centrs, kas palīdz pacientiem no citām valstīm.
Tomēr Rigvir ir reģistrēts tikai melanomai, citiem vēža veidiem tas nav apstiprināts. Bet Viroterapijas centrs reklāmās nerunā tikai par melanomu – viņš gaida pacientus arī ar citiem vēža veidiem. Ja Holandes ārsts vilcinās izrakstīt Rigvir urīnpūšļa vēzim, pacients to var izmēģināt Jūrmalā. Un tieši te sākas problēma: ja zāļu efektivitāte nav pārbaudīta, tad no pacientiem tiek paņemta nauda bez reāla pamatojuma. Varbūt, ka Rigvir var ārstēt arī citus vēža veidus, bet tādā gadījumā, kamēr nav pietiekošu pierādījumu, ir neētiski iekasēt no pacientiem naudu – viņus ir jāinformē, ka viņi piedalās izpētes grupā, un šiem medikamentiem ir jābūt par brīvu, viņiem ir tikai jāmaksā par ārstu, vizīti, stacionāru. Un pacientam ir jābūt informētam, ka viņš piedalās izpētes grupā – jo laika viņam nav daudz.
Es lasu stāstu kādā ziedojumu lapā. Jauns vīrietis, ierēdnis, holandietis, mīļa sieva, divus gadus vecs dēls – un bezcerīgs urīnpūšļa vēzis. Viņš vāc ziedojumus, lai ārstētos Rigvir Viroterapijas centrā, jo viņa onkologs vairs nedod cerības. Viņam vajag savākt 30 000 Euro, un tādas naudas viņam nav. 7 000 – iesākumam (brauciens uz Latviju, terapija gada garumā), un vēlāk, 23 000, terapijas turpināšanai. 17. 000 viņam izdodas savākt. Viens no iemesliem, kāpēc viņš cer uz Rigvir – kā viņš to raksta savā blogā – tas ir Latvijas valsts iestādes reģistrēts medikaments, tātad, var uzticēties, tā nav alternatīvā medicīna. Viņa Facebook lapā kopš maija ieraksti pazuduši.
Man pat grūti uzrakstīt nobeigumu. Nerakstīšu. Pietiek ar to, ko uzrakstīju.
Grafiti 
Lai spriestu par šīm lietām, ir jāatbrīvojas no emocijām. 😉
Palasi par eteplirsen, pirmās FDA reģistrētās zāles muskuļu distrofijas ģenētiskai ārstēšanai. Būtībā slimie bērni ir nolemti lēnai nāvei.
Pašreizējie pierādījumi ir balstīti uz surogātrādītājiem, distrofīna proteīna pieaugums testos apmēram par 1%. Speciālistu uzskata, ka tas ir krietni par maz, lai klīniskai ietekmei. Pieaugumam būtu jābūt vismaz 10%.
FDA no sākuma arī domāja, ka pierādījumu vēl ir par maz. Lai pabeidz 3. fāzes pētījumu un tad jau redzēs.
Bet pacientu aizstāvju apvienības, bērnu vecāki un, protams, big pharma aktīvi lobēja zāļu ātrāku reģistrāciju. Beigās FDA arī piekāpās, lai jau tiek reģistrētas ar pagaidu nosacījumiem. Sliktāk jau nebūs, un reģistrācija varētu veicināt pētījumus un ātrāku pierādījumu ievākšanu. Varbūt tās ir efektīvas zāles, un būtu diezgan apkaunojoši, ja viņi būtu kavējušies ar atļauju, kamēr daudzi bērni mirst.
Tikai viena nianse – šīs zāles gadā maksā 300 000 ASV dolāru.
Reģistrācija paātrinātā kārtībā ir pamatīgu strīdu objekts, jo reģistrēti grib ļoti daudz ko un gadās, ka attiecīgo vielu nemaz tā īsti nav sākuši pētīt, taču parasti runa ir par slimībām, pret kurām zāļu nav. Atšķirībā no audējiem, pret kuriem tiek reklamēts Rigvir. Piemēram, pret melanomu pat ir reģistrēts (jo izgājis visas 3. stadijas) analoģisks preparāts (nemaz nerunājot par citām zālēm).
Atļaušos nepiekrist tai pusei no raksta, kura nomelno RigVir. Gari neizplūdīšu un visu pieredzes vēsturi arī neizklāstīšu. Teikšu vien, ka ir gara personīga pieredze cīņā ar vēzi un visām metodēm. Un tagad īsi un kodolīgi…
1. Pilnīgi neviena metode negarantē izārstēšanos līdz ar to ir vienalga ko izvēlēties – tā ir laimes spēle.
2. RigVir tiešām ir apstiprināts tikai melanomai, bet citiem vēža veidiem nē.
3. Ar RigVir var ārstēt arī dažus citus vēža veidus un sarežģītās un arī birokrātiskās un lobija pilnās zāļu reģistrācijas dēļ RigVir tiem vēl nav akceptēts.
4. Neviens nestāsta, ka RigVir der visiem vēža veidiem un neviens Viroterapijas centrā ari nepiedāvā jebko ārstēt ar RigVir. Tikai to, ko viņi zin, ka var ārstēt.
5. Neviens netiek maldināts stāstot brīnumus vai blēņas un jau pirmajā vizītē, ja jums nav melanoma, bet diagnosticētais veids pakļaujas RigVir, tiek pateikts, ka sakarā ar to, ka zāles nav oficiāli atzītas par tām jāmaksā pašam un ari risks jāuzņemas pašam. Tā ir pacienta izvēle, kuru ārstēšanas metodi izmantot.
6. Arī ķīmijterapija un starošana nav apmaksāta visiem slimajiem, bet tikai tiem, kuriem paveicas būt virs svītras no valstij atvēlētās naudiņas un pārējiem paliek izvēle par kuru metodi savākt naudu vai vienkārši nomirt.
7. Manā gadījumā bija bērns, kuram nebija melanoma un Viroterapijas centrs izmaksas ņēma uz sevi, kas noteikti ir pretrunā ar apgalvojumu, ka kāds mēģina iedzīvoties uz cita nelaimes. Pie kam RigVir darbību varēja konstatēt jau pēc nedēļas! Ja šī efekta nebūtu, neviens nepiedāvātu turpināt.
P.S. Ir tikai apsveicami, ka par spīti zāļu industrijas vēlmei nopelnīt tomēr pamanās eksistēt un attīstīties tādas lietas kā RigVir, kas veido cerību izārstēties un bez blakusparādībām un ievērojami lētāk nekā nāktos maksāt par ķīmijterapiju un staruterapiju.
Rigvir neviens nenomelno. Tikai norāda, ka nav pierādījumu. Un, jā, reģistrētie preparāti izārstēšanos negarantē, bet, ārstējot ļoti lielu skaitu cilvēku, tie ir pierādījuši savu efektivitāti. Atšķirībā no Rigvir. Mūsdienu onkoloģijā jau sen zāles izvēlas nevis skaitot: “oliņ-boliņ-džimpiņ-rimpiņ”, bet piemeklē konkrētajam audzējam vispiemērotākās. Ir zāles, kas iedarbojas uz audzēju ar mutāciju konkrēta gēna konkrētajā eksonā (ja zinat, kas tas ir). Citas nav tik specifiskas. Taču Rigvir gadījumā popularizētāji nav pat pārliecinājušies, vai tas inficē tikai audzēju šūnas, un, ja audzēju, tad tiešām jebkura audzēja? Jo audzēji ir ļoti dažādi. Un pārliecināties būtu ļoti svarīgi, jo šīs vīruss piedert ECHO-7 vīrusiem, kas ļoti reti, bet var izraisīt infekcijas ar ļoti smagām sekām arī pieaugušajiem (vēl viens iemesls veikt plašus pētījumus). Turklāt, pat ja izrādītos, ka Rigvir spēj inficēt jebkura audzēja šūnu, tam šai šūnā vēl ir jāvairojas, kas nav obligāti. Esat padomājusi, kāpēc mēs, ieskaitot bērnus, slimojam ar ļaundabīgajiem audzējiem, ja jau visi esam ar Rigvir inficēti? Un tas, ka valsts ne visiem apmaksā viņiem nepieciešamās zāles, vēl nenozīmē, ka valstij būtu jāmaksā par preparātu, kura iedarbība nav pierādīta. Drīzāk otrādi. Jebkurā gadījumā onkoloģijā, tāpat kā jebkurā nozarē, rēķinot izmaksas, ir jāņem vērā arī laiks un rezultāts. Tāpēc, ja iespējams nekam nederīgu preparātu (neviens jau neprasa neko citu kā adekvātus klīniskos pētījumus), kas var izraisīt ļoti smagas blakusparādības, kuru biežums nav zināms, salīdzina ar labi izpētītu preparātu ar pierādītu efektivitāti, tad loģiski būtu atbalstīt to labi izpētīto, jo par to ievāktā informācija ļauj plānot ārstēšanu. Ko nav iespējams izdarīt ar Rigvir.
Rigvir nav zāles, tas ir preparāts, kas tiek dēvēts par zālēm. Bet, jā Rigviroterapijas centrs ir ērti iekārtojies. Galu galā augstie standartati, kas, kā tagad aizvien biežāk atzīst, ir nepietiekami augsti, ir noveduši pie tā, ka onkoloģijā visi ir piesardzīg. Zāļu ir daudz, taču vēl aizvien vislaimīgākais ir tas, kura audzējs ir miermīlīgs un ērti izgriežams. Un cilvēki pārāk baidās no vēža, lai pasēdētu un paklausītos vismaz tik ilgi, lai saprastu, ka brīvprātīgi iekristi izmisumā jau nu gan nevajadzētu.