Zilā grota bija mans sapnis četrpadsmit gadu garumā. Ilgojos to redzēt, kopš pirmo reizi izlasīju par to. Brīdī, kad mūsu ģimenes vasaras plānos nonācām pie kompromisa – Horvātijas, priecājos, ka beidzot tur varēšu nokļūt. Laikus pieteicos Hvaras salas ceļojuma aģentūrā, kas solīja aizvest ne vien uz Zilo grotu, bet arī Zaļo un Mūku roņu alu.

Un tad nu mēs motorlaivā kopā ar pieciem citiem ceļabiedriem devāmies salu tūrē. Izpeldējāmies Zaļajā alā. Iebraucām Mūku roņu alā, kur vajadzēja ienirt, lai redzētu zilo gaismas stabu. Tas bija mazs brīdis – es apbrīnoju zilo gaismu, bet uznirstot mutē iesitās benzīna garša. Ar vienu mazu motorlaivu pietika, lai dzidrais Adrijas jūras ūdens alā būtu piesārņots tā, lai es to sajustu.

Tāpēc nebrīnījos, ka Horvātijas valdība neļauj laivotājiem pašiem braukt uz Zilo grotu – tur var iekļūt tikai ar oficiālajām, mūsu ceļveži teica- “valdības” laivām, ko vada rezervāta darbinieki. Par ceļam rezervāta laivinieks pastāstīja, ka Zilo grotu pirms gadsimta atklājis kāds austrietis, un tad tajā varējis iekļūt tikai ienirstot. Bet tās fantastiskā zilā mirgojuma slava bija aizceļojusi pasaulē, un kāds liels vīrs (šķiet, Dienvidslāvijas diktators Tito) gribējis to apskatīt. Viņam par godu uzspridzināta daļa klints, lai grotā varētu iekļūt lielajam vīram cienīgi, ar laivu, nevis tikai ienirstot.

Mēs iebraucām grotā klusumā. Tā ir pārāk trausla – arī “valdības” laivas tur nebrauc ar motoru, bet laivinieks vada laivu, ar airi atspiežoties pret klints malām. Un tad mēs redzējām to – zilo gaismu, manu sapni četrpadsmit gadu garumā. Ar roku pārlaidu pār ūdeni, un manīju, ka tā spoguļdzidrā virsma ir nosēta ar sīkiem gružiem – putekļiem, matiem, konfekšu papīrīti. Acīmredzot ūdens apmaiņa ar jūru notiek reti, un nelieli gruži no daudzajiem apmeklētājiem pat laivinieka uzraudzībā izsējas un paliek uz ūdens virsmas.

Es izbraucu no alas ļoti skumja. Horvātija ir pērle, bet mūsu vienkārši ir pārāk daudz. Tieši tāpat, kā es, ikviens cits var vēlēties un var nokļūt zilajā grotā. Vabūt aiz manis arī palika kāds puteklis kā benzīna piliens Zaļajā alā.

Daudzi no mums alkst pieskarties brīnumam, bet brīdī, kad mūsu ir pārāk daudz, brīnums sabirzt, jo ir pārāk trausls.

Arī tagad, kad par to rakstu, es negribu to reklamēt tieši tās trausluma dēļ, bet es to neviļus daru. Lai gan tas, ko es vēlos pateikt – vai mēs varam tā – ja kādam brīnumam esam tuvumā, to atstāt tieši tādu, kāds tas bija pirms mums? Arī mežs pie mājas. Pludmale. Klints atsegums pie upes. Koks. Ja ne man vai Tev, bet varbūt kādam citam tas ir brīnums.