Vērojot diskusijas ap ANO bēgļu kampaņu, nolēmu uzrakstīt vairāk par 140 zīmēm. Kāpēc attēls “Mēs darītu tāpat” ir izdevies un vienlaicīgi izsaucis tik daudz dusmu? Bet vai kampaņa, kas izsauc dusmas, ir izdevusies?
Kāpēc kādu sanikno atgādinājums, ka bēglis ir cilvēks, tāpat, kā viņš pats?
Bēgļu uzņemšana, neapšaubāmi, sagādā neērtības – daļu no saviem līdzekļiem mums ir jātērē bēgļiem, lai uzņemtu, izvērtētu, palīdzētu iedzīvoties, pieņemtu, ka viņi dzīvos mums blakus un pieņemtu, ka sākotnēji, kamēr bēgļi apgūs mūsu prasības un noteikumus, būs arī nesaprašanās un domstarpības. Tas ir tieši tāpat, kā palīdzot ikvienam citam cilvēkam nelaimē – mums būtu daudz vieglāk dzīvot, ja nevienam nebūtu jāpalīdz. Tomēr mēs augstu vērtējam cilvēkus, kas palīdz, piemēram, cietušajiem avārijā, nevis garāmbraucot no mašīnas logiem to nofilmē ar saviem viedtālruņiem. Palīdzība otram nelaimē mūsu sabiedrībā ir augstu vērtēts tikums. Tāpēc, lai kādam nepalīdzētu, mums vajag spēcīgus argumentus, lai varētu apiet šo tikumu un savās acīs vēl aizvien izskatīties labi. Paklausoties diskusijās, ir daudzi “attaisnojumi” bēgļu “pasūtīšanai“, it īpaši izgaismojot, ka citos (ne bēgļu gadījumos) mēs esam krietni iecietīgāki.
Iespaids, kas rodas, palasot mediju un dusmīgo pretbēgļu komentētāju ierakstus, ir – bēgļi ir vieglas dzīves tīkotāji, jauni vīrieši, kas paši pametuši savas sievietes un bērnus nelaimē, un turklāt apdraud mūsu sievietes.
Vai bēgļi ir vieglas dzīves tīkotāji? Tas, protams, skan mazliet ironiski uz kampaņas #GribuTeviAtpakaļ fona – kāpēc vienus mēs gribam atpakaļ, bet otriem piekarinām birku, lai noraidītu? Arī ja pieņemtu, ka bēgļi ir tikai ekonomiskie migranti, vai viņi ir sliktāki par mūsu pašu izceļotājiem, kurus mēs tik žēlīgi saucam atpakaļ? Tomēr nav tā, ka bēgļi ir tikai ekonomiskie migranti – karš ir realitāte. Daīš ir realitāte. Kara izraisīts bads ir realitāte, un bezcerība ir realitāte (1). Arī mēs tur neesam bez vainas – daļu sāls dienvidzemju konfliktos pieber klimata pārmaiņas, kuru cēlonis ir arī mūsu dzīvesveids. Mēs dusmojamies uz Zviedriju, kas pēc kara atdeva latviešu leģionārus PSRS. Mēs sazināmies ar latviešiem un viņu pēctečiem, kas aizbēga no Latvijas, nevis mežos kā partizāni cīnījās pret PSRS pārspēku. Cilvēki ir dažādi, bet pret dažiem mēs esam saprotošāki kā pret citiem. Jo tā ir vieglāk – bēglis kā vieglas dzīves tīkotājs attaisno mūsu morālās tiesības viņu neuzņemt.
Vai bēgļi mūs apdraud? Sievietes gan netiek uztverts kā drauds un daļa bēgļu ir sievietes, un puse bēgļu ir jaunāki par 18 gadiem (2). Bet vai man kā sievietei ir jābaidās no vīriešiem no Āfrikas un Āzijas? Lai arī šādā gadījumā vajadzētu vērtēt statistiku, mēs tai neuzticamies, ja tā neapstiprina mūsu aizspriedumus, tāpēc to es nemaz nepiesaukšu. Katrs uzticas savai pieredzei, arī es. Deviņdesmito gadu sākumā gandrīz pusotru gadu studēju Vācijā un saskāros ar visdažādāko tautību un kontinentu cilvēkiem, gan sievietēm, gan vīriešiem. Ne vien studējām, bet arī kopā izklaidējāmies studentu krodziņos un diskotēkās. Pusotra gada laikā vienīgais man nepatīkamais incidents (pretīga seksuāla uzmākšanās, neatļauti pārkāpjot manas robežas) bija jāpiedzīvo ar latvieti, laimes meklētāju – visos citos gadījumos manas novilktās robežas tika ievērotas un respektētas. Ja es būtu citas valsts pārstāve, ko gan es varētu padomāt par latviešiem? Tāpēc uztveru saucienus “migranti mūsu sievietes izvaros” ar ironijas devu. Nez kāpēc krietni mazāks saucēju sašutums ir brīžos, kad vietējie izvaro tautieties. Piemēram, kur bija šo pašu saucēju sašutuma vilnis, kad Latvijas prokuratūra paziņoja, ka sievietes dažkārt pašas vainīgas izvarošanā? Pieņemu, ka šī atšķirīgās attieksmes cēlonis ir arhaisks – nevis sašutums par to, ka sievieti izvaros, bet gan, ka sieviete uzņems svešu, ienaidnieka, sēklu.
Bēgļu tēla nomelnošanas mērķis ir dehumanizācija un demonizācija – plaši izmantots paņēmiens totalitārās iekārtās, lai attaisnotu kādas cilvēku grupas diskriminēšanu vai pat iznīcināšanu. Hitlers dehumanizēja vienu tautību, kamēr Staļins un Ļeņins revolūcijas vārdā dehumanizēja cilvēkus pēc nodarbošanās vai piesliešanās politiskajiem spēkiem (kulaki, buržuji, trockisti). Dehumanizācija bija ļoti efektīvs veids kā iedarbināt cilvēku apspiešanu – savā apjomīgajā darbā par Gulaga vēsturi Anna Aplbauma atklāj, ka Gulaga vadības norādījumi nesaturēja norādījumus tik necilvēcīgai attieksmei pret ieslodzītajiem, kā to praktizēja pašās nometnēs (katrs desmitais ieslodzītais Gulagā nomira, kara gados katrs ceturtais). Bet iznīcināšanas mašīnas iedarbināšanai pietika ar ienaidnieka tēlu.
Arī sagrozot bēgļu tēlus, mēs viņus dehumanizējam, lai attaisnotu palīdzības nesniegšanu. Tieši tāpēc kampaņa sadusmo, jo tā bēgli cilvēcisko, parādot viņu kā vienu no mums – kāds viņš, neapšaubāmi, ir.
Es gan atzīstu, ka ne tikai neērtības attur no palīdzības bēgļiem – vēl ir arī ksenofobija, kam mazliet pieskāros, pieminot atšķirīgo attieksmi pret sieviešu izvarošanu. Ksenofobijai, protams, racionāli argumenti nestrādā. Tomēr. Manuprāt, ksenofobija ir privāta problēma, ar ko nevajadzētu lepoties, bet gan ārstēt, ja tā traucē tik ļoti. Fobijām, kas ir iracionālas bailes, nevajadzētu būt mūsu padomdevējām. Diemžēl, šis paragrāfs arī izsauks dusmas, jo cilvēkiem ļoti nepatīk aizrādījumi par neracionalitāti sevī. Es arī nezinu, kā ar cilvēkiem runāt par fobijām, neizsaucot sašutumu tajos, ko tās skar. Bet arī tās ignorēt nevēlos, ja fobija ir iemesls citu cilvēku nepamatotai diskiminēšanai.
(1) Kapēc vairums bēgļu nav ekonomiskie migranti sk. šeit
(2) Statistiku par bēgļiem sk. šeit.
Grafiti 
Nu redz, es gribu atpakaļ kadrus ar ko es varu iedzert un pašaut ar gaiseni pa bundžām, nevis uzņemt kadrus kuri dēļ kaukāda mistiska Allaha šauj ar kalašu pa cilvēkiem kurus nezin.
Ir bik starpība, ne?
Tu jau protams vari tos “bēgļus” izmitināt pie sevis. Vai ta kāds liedz? Cik no tiem Eritrejiešiem tu esi gatava savākt pie sevis?
Tu kautkā esi iedomājusies ka visi tie “bēgļi” ir tādi kā tas būvinženieris par ko nesen rakstija TVnec? Viņi nau tādi, tā ir tikai 1 ģimene, starp tūkstošiem zombiju.
Kāpēc pie sevis? Nevienam dzīvoklī nespiež uzņemt bēgļus. Bet man nebūtu iebildumu pret viņiem kaimiņos, vai manu bērnu skolā.
Jūsuprāt izvarošanas/seksuālas uzmākšanās gadījumu pieaugums Vācijā un Zviedrijā nav saistīts ar simtiem tūkstošu seksuāli frustrētu, jaunu vīriešu ierašanos no Islama kultūras reģiona, kur sievietei ir pakārtota vīrietim un seksuālā vardarbība netiek sevišķi nosodīta?
Jūs runāja par racionalitāti, tomēr pati nespējat izdarīt vienkāršu secinājumu, jo tas ir pretrunā jūsu ideoloģiskajai orientācijai. Ne Vācijā, ne Zviedrijā seksuālo noziegumu statistikā netiek izšķirta uzbrucēja etniskā izcelsme, jo tas neatbilst laika garam, tāpēc argumentēt ar neesošiem statistikas datiem, kurus politisku iemeslu dēļ principā nav iespējams gūt, nav sevišķi racionāli.
Tomēr, ja šāda statistika būtu un tā uzrādītu, to ka tieši pēc 2014. gada vairumā seksuālo noziegumu vainojami ir tieši ar bēgļu plūsmu ieceļojošie musulmaņu vīrieši vai tad jūs mainītu savus uzskatus, vai arī izdomātu kādu atrunu? Tas ir hipotētisks jautājums, lai noskaidrotu pie kādiem nosacījumiem jūs mainītu savus uzskatus, ka starp islamticīgo bēgļu masveida ieceļošanu un seksuālo noziegumu pieaugumu nepastāv cēlonība. Ja šāda statistika pierādīto to, ka starp vainīgajiem musulmaņu īpatsvars nav lielāks par citu kultūras parstāvjiem, tad es, piemēram, atteiktos no uzskata, ka šāda cēlonība pastāv.
Rodas jautājums, kāpēc gan netiek kliedētas cilvēku bažas un attiecīgo valstu valdības nenāk klajā ar objektīvu informāciju, kas mazinātu šo neuzticību Islama kultūrai? Ja ir tā kā viņi apgalvo, proti, ieceļojošie bēgļi seksuālo noziegumu statistikā neveido vairākumu, tad kāpēc nenākt klajā ar objektīviem statistikas datiem un to vienreiz par visām reizēm pierādīt?
Šeit ir viens raksts par Vāciju, kas analizē datus un apgalvo, ka bēgļi nav izraisījuši seksuālo noziegumu pieaugumu, Ķelnē Jaungada naktī nekārtības neizraisīja bēgļi. Bet vai šo rakstu Latvijas medijos pārpublicēja? Jautājums patiešām ir par mediju atbildību. Ienākumi saistīti ar reklāmām un klikšķiem, bet klikšķus nodrošina kliedzošie raksti, nevis analītiskie.
Mazliet par daudz virspusīgi. Visapkārt dominē ekstrēmi viedokļi ar ļoti virspusējiem argumentiem – a) vai nu bēgļi ir noteikti jāuzņem, jo “Rainis un Aspazija” taču arī bija bēgļi, vai arī b) nav jāuzņem, jo tie ir zagļi un izvarotāji. Ar šādiem arī raksta autors mēģina runāt, būtiski neiedziļinoties citos argumentos. Manā pieredzē ne ar vienu no šīm grupām nav vērts diskutēt – viedoklis ir akmenī iecirsts.
Es personīgi pārstāvu trešo grupu – es zinu atšķirību starp bēgļiem un patvēruma meklētājiem, es zinu noziedzības statistiku dažādu valstu migrantiem. Un es atbalstu prātīgi izsvērtu palīdzību. Būtībā esmu noskaņota visai pozitīvi pret bēgļiem, bet tajā pašā laikā – arī reālistiski.
Tas gan nemaina faktu, ka minētā kampaņa manī raisīt raisa negatīvas asociācijas ar bēgļiem (kas ir tiešām ironiski, jo pirms šīs kampaņas, kā jau minēju, biju visnotaļ pozitīvi noskaņota). Mani kaitina, ka kampaņas autori nav aizdomājušies par LR ģeopolitisko situāciju. Mani kaitina, ka kampaņas organizators var būt cilvēks, kas acīmredzami (ir vērts palasīt Twitter kontu vai screenshotus no jau dzēstajiem ierakstiem) ir nelojāls manai valstij. Tas raisa milzīgu daudzumu antipātiju.
Saproti pareizi (es tiešām ceru, ka sapratīsi) – cilvēkus neaizvaino norāde, kas bēglis ir tāds pats cilvēks kā viņš. Ja kampaņā rādītu Ismaelu, kurš ir inženieris un pretīm noliktu latvieti, kurš arī ir inženieris, nebūtu ne kripatas no pašreizējās cepšanās.
Bet esošā kampaņa mani aizvaino. Un esošā kampaņa veicina pozitīvi noskaņotos cilvēkus negativitāti pret bēgļiem. Un tas ir slikti.
Kāpēc domājiet, ka tie, kas ir par, nav pragmatiski vēlas ielaist ikvienu bez izvērtēšanas? Un kā izpaudās Jūsu pozitīvā attieksme? Runājot par autoru – vai jums pieaug nepatika pret bēgļiem, jo nepatīk kampaņas autors? Kādā ziņā bēgļi atbild par autoru? UN – kāpēc jūs kampaņa aizvaino? Kas tieši?