Mūsdienu latvju sarunvalodā ir ieviesušies vairāki vārdi, kurus aktīvi attiecina uz tādām  personām, kam idejiski tuva jūtos arī es, –  liberasts, liberālfašists, kultūrmarksists, radikālā feministe un citi. Tāpēc man radās vēlēšanās uzzināt, par ko īsti runājam. Sākšu ar liberālfašistu.

Vikipēdija saka, ka “fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem“. Musolīni vārdiem runājot “viss valstij, nekas ārpus valsts, nekas pret valsti“.

Šai fašisma definīcijai atbilst mūsdienu Krievija, ko raksturo autoritārs režīms, kas iznīcina opozīciju un izvedas agresīvi pret kaimiņvalstīm savas nācijas interešu aizstāvēšanai (Krimnaš). Tomēr pati Krievija savā retorikā uztraucas par fašisma atdzimšanu kaimiņvalstīs. Propaganda ir tik skaļa, ka Latvijā gandrīz trešdaļai iedzīvotāju šķiet, ka Latvijā atdzimst fašisms. Piebildīšu, ka medijos fašismu bieži jauc ar nacismu.

Krievijā  (un mana bērnībā) “fašists” ir slikta persona, atšķirībā no “staļinista“, kura publiskā vērtējuma gradācija svārstās no izteikti pozitīva tēla līdz mazliet maldinātam cilvēkam, lai gan, manuprāt, fašists un staļinists idejiski bija visai līdzīgi. Viens no iemesliem, kāpēc grūti saredzēt paralēles Krievijas autoritārajiem režīmiem ar fašismu, ir vēsturisks, jo PSRS karoja pret fašistisko Vāciju, tas ir, Vāciju, kurā valdīja Hitlera autoritatīvais režīms. Tomēr karš starp divām valstīm nenozīmē, ka to iekārtas ir fundamentāli atšķirīgas:  gan PSRS, gan Vāciju vienoja tas, ka valsts intereses bija prioritāras pār indivīda interesēm un ekonomiskās problēmas risināja, radot ienaidnieka tēlu, turklāt to demonizējot un dehumanizējot – Vācijā ebrejus (negatīvā atlase pēc nacionālajām pzīmēm), kamēr padomju Krievijā kulakus (zemniekus, negatīvā atlase pēc nodarbošanās). Gan fašistiskajā Vācijā, gan PSRS  indivīds kalpoja valsts interesēm (kas ir viena no fašisma pazīmēm) nevis valsts kalpoja indivīdu interesēm. Protams, atsevišķu indivīdu intereses atšķiras, bet demokrātijā daudzie indivīdi cenšas vienoties par kopīgi darāmām lietām, kamēr autoritārā režīmā “vieds” līderis izlemj kā būt. Man pašai nav skaidrs, kāpēc fašismu uzskata par izteikti labēju, jo hitleriskajā Vācijā bija pietiekoši daudz kreisu iezīmju (Hitlera partija paši sevi sauca par nacionālsociālistiem), bet, ļoti iespējams, tā atkal ir vēlme vēl vairāk pretnostatīt slikto Vācijas fašismu “labajam” kreisajam komunismam. Diemžēl vēl aizvien daudzi PSRS vēsturi redz tādā gaismā, kā PSRS to pasniedza (МИРУМИР), nevis uzvedībā (PSRS uzvedās visai agresīvi un iebruka kaimiņvalstīs: Somijā, Baltijas valstīs, Polijā u.c).

Visai bieži vārdu “fašists“neizmanto atbilstoši tā jēgai (tāds, kas atbalsta fašismu), bet kā lamuvārdu, lai apzīmētu kaut ko, kas ir kaitīgs, iznīdējams, nicināms. Līdzīgi kā izmanto vārdu “pimpis“. Tomēr, ja mēs kādu nosaucam par “pimpi“, viņš par to tomēr nekļūst tādā izpratnē kā to saprastu mediķi vai biologi. Tāpat ne visi, ko nosauc par fašistiem, arī ir fašisti tādā izpratnē, kā to saprot vēsturnieki vai politiķi.

Interesants ir vārdu salikums “liberālfašists”. Fašisms, Musolini izpratnē, bija pretpols liberālismam, Apgaismības laikmetā dzimušajam virzienam, kur valsts kalpo cilvēkam un svarīgākais ir indivīds. Tāpēc nav pārsteigums, ka grāmata par liberālfašistu, ko tās dīvainā nosaukuma dēļ nolēmu izlasīt, sāk ar definīcijām  – tā rada jaunas definīcijas, kas ir kas. Bet, piedodiet, jūs varat pateikt, ka suns līdzinās vabolei, ja izmainām suņa definīciju (dzīvnieks ar sešām kājām, pieder kukaiņu klasei), bet tas tomēr būs kaut kas cits nevis suns kā to saprotu es (dzīvnieks ar četrām kājām, zīdītājs).

Un tāpēc secinu, ka “liberālfašists” ir tikai lamuvārds nievājošas attieksmes paušanai, nevis jēdziens.