Vakar aizvēru pēdējo lappusi negaidītu atklāsmju pilnai grāmatai – Annas Aplbaumas darbam par gulaga vēsturi. Lai gan izdots pirms vairāk kā desmit gadiem, tikai tagad nonāca manās rokās – viens no vērtīgākajiem pētījumiem par padomju vēsturi, viegli un aizraujoši lasāms, pilnīgi saskanīgs ar manu padomju pieredzi. Bet grāmata nav tikai par vēsturi – tā ir ļoti vērtīga mūsdienām, par to, kas var notikt totalitārā valstī, kur cilvēka dzīvei un pašcieņai, un brīvai gribai nav vērtības.

Bet viena no atziņām man īpaši iespiedās prātā.

Proti.

Gulagā- padomju darba nometnēs – kopā sameta gan politiskos ieslodzītos, gan kriminālnoziedzniekus, zagļus un slepkavas.

Zeku – politisko un kriminālieslodzīto – kopdzīve bija sarežģīta. Bet dažreiz viņi arī mierīgi sarunājās. Kāds no politieslodzītajiem savos memuāros atminas, ka kriminālnoziedznieki interesējās, par ko disidenti cīnas, kā kļuvuši par politiskajiem, kādu valsti viņi vēlētos.

Viens, ko krimināliem zekiem nevarēja izskaidrot – kāpēc disidenti to darīja? Kāpēc sacēlās, kāpēc pārkāpa likumus, ja neviens par to nemaksāja?

Zagļu vērtību sistēmā darbība bez tieša personiskā labuma bija neizprotama.

Par to es šodien aizdomājos, pamanot briestošās sazvērastību teorijas par ikvienu, kas uzdrošinās apšaubīt autoritātes vai mīluļus, kas neklusē, iebilst. Kas ir tas, kas netic, ka kaut ko var darīt tikai tāpēc, ka tā šķiet pareizi?