Pirms pāris nedēļām nokļuvu UNESCO mediju pratības forumā Rīgā. Un uzzināju par sevi daudz! Proti, iepazinu lielisko amerikāņu zinātnieci Renee Hobss, kas pēta propagandu, un izrādās, arī es pati esmu propagandiste!

Sāksim pamazām šķetināt šo “briesmīgo” atklājumu.

Renee izveidotajā mājaslapā mediju pratībai varam iepazīties ar propagandas  pazīmēm:

• aktivizē stipras emocijas,
• vēršas pie klausītāju vajadzībām un vērtībām,
• vienkāršo informāciju un idejas,
• uzbrūk oponentiem.

Vēlāk sarunā Renee mierināja, ka ir gan laba, gan slikta propaganda, un kopā pasmējāmies, ka labā parasti ir mūsējā. Vides aktīvisti, to skaitā es, tiešām propagandu bieži izmanto – mēs apelējam pie cilvēku emocijām (aizsargāt savu veselību), vērtībām (Zemes saglabāšanu bērniem), vienkāršo idejas (procesi vidē ir ļoti sarežģīti, bet neviens sarežģītā stāstā ilgi neklausīsies), un uzbrūk oponentiem (ne man vienai šķiet, ka Monsanto vēsture ir pieminēšanas vērta).

Tomēr jāatzīst, ka uzbrukumi openentiem nekādu labo pienesumu diskusijai nedod – tas ir “ad hominem” – gaužām spēcīgs arguments, bet tomēr loģikas kļūda.

Mans “labais” un “sliktās” propogandas mērs ir saistīts ar maldinošās informācijas daudzumu:

• Vai aktivizētās emocijas un cilātās vērtības ir cēloņsakarīgi saistītas ar apspriežamo fenomenu? Piemēram, vai homoseksuālo attiecību legalizācija apdraud heteroseksuālas laulības un vai ģenētiski modificētie organismi glābj pasauli no bada?
• Arī informācijas vienkāršošana varbūt izteikti vienpusēja – piemēram, par vienu (nosacīto pareizo pusi) minot tikai pozitīvās, par otru (nepareizo pusi) tikai negatīvās lietas, mēs nemelojam, bet nezinātājam ainu izkropļojam gan. Piemēram, bioloģiskā lauksaimniecība ir mazāk ražīga, tāpēc, ja visi ēstu tikai bioloģiskās lauksaimniecības produktus, nāktos apgūt jaunas zemes, kas izmēros līdzinātos dabas un parku teritorijām ASV. Autors nepiemin citu iespēju – ja mēs mazāk ēstu gaļu, tas būtu labi gan klimatam, gan mums -vajadzētu ievērojami mazāk lauksaimniecības zemju, un mierīgi visi varētu pāriet uz bioloģisko.
• Nereti (vissliktākajā) propagandā ir manāmi arī tīri meli un informācijas izkropļošana. Piemēram, bēdīgi slavenajā stāstā par to, ka Pasaules veselības organizācijas vadlīnijas iesaka četru gadu vecumā bērniem mācīt masturbēt, lai gan šīs vadlīnijas ir domātas pedagogiem, lai viņi zinātu, kā rīkoties, ja viņu četrgadīgais audzēknis masturbē.

“Sliktas” propagandas izmantošana var būt iedarbīga, bet tomēr tā ir īstermiņa stratēģija, jo cilvēkiem nepatīk, ka ar viņiem manipulē un melo. Tai pašā ģenētiski modificēto organismu tēmā lietā sākotnēji ĢMO oponenti aktivizēja fobiju – bailes no citādā, šajā ziņā, “Frankenšteina” barības-, bet šādas bažas zinātniski vēl aizvien nav apstiprinātas. Sākumā tā šķita veiksmīga stratēģija, bet ilgtermiņā tomēr neveiksmīga – lai gan vides aktīvisti  šobrīd šo argumentu neizmanto, ĢMO aizstāvji šo “lažu” izmanto savā propagandā, nomelnojot ĢMO oponentus, un pielīdzinot tos “antivakcinētājiem”.

Vai emociju aktivizēšana ir slikta vai laba? Ne šā, ne tā. Mēs, cilvēki, esam emocionālas būtnes, un, loģiski, emocijas mūs uzrunā – ne velti cilvēki iet uz teātri, koncertiem, vai mākslas galerijām biežāk kā klausās lekcijas par to pašu tēmu. Pat skolās un augstskolās emocionāli uzrunājoši pasniedzēji ir vairāk mīlēti (un viņu teiktais labākā atmiņā) kā ļoti racionāli “sausiņi”. Diemžēl, nereti stipro emociju aktivizēšanas mērķis ir kritiskās domāšanas atslēgšana, kas padara cilvēku vieglāk manipulējamu – viena no atbildēm, kāpēc Hitleram izdevās nākt un noturēties pie varas Vācijā vai arī – Brexit iznākums. Emociju aktivizēšana var izsaukt arī pretreakciju – jo cilvēkiem nepatīk rosinātās emocijas un aizdomas par manipulēšanu. Svarīgi “sliktās” propagandas atpazīšanā ir tas, vai uzrunātās emocijas ir saistītas ar apspriežamo fenomenu. Apsolos par emocijām (un fobijām) uzrakstīt vēl, jo propagandas kontekstā tā ir ļoti interesanta tēma.