Ir viena krimināllieta, par kuru atskaņas regulāri iekrīt manos virtuālajos sociālajos tīklos – par Stenfordas izvarotāju.

Noziegumu atklāja divi studenti, kas rītausmā gāja garām Stenfordas universitātes pilsētiņai un ievēroja, kā vīrietis izvaro puskailu, nekustīgu sievieti. Izvarotājs bija Brūks (20), jauns, daudzsološs students, sportists ar izredzēm piedalīties olimpiskajā komandā. Iedzēris. Viņa – mazliet vecāka sieviete (23). Alkohola radītā nemaņā.

Tiesā Brūka aizstāvji centās mīkstināt apsūdzību, raksturojot notikušo kā vienreizēju notikumu visnotaļ priekšzīmīgā Brūka dzīvē, kur divi piedzēruši jaunieši nav spējuši novaldīt robežas. Tomēr ievainojumi cietušajai liecināja par diezgan brutālām darbībām. Brūks tiesā noliedza savu noziegumu, iesniedzot skaidrojumu, ka cietusī pati esot piekritusi.Tiesa lēma maigi – 6 mēneši cietumā Brūkam un vairāki gadi uzraudzībā (pretēji iespējamajiem 14 gadiem cietumā). Šie seši mēneši var sarukt līdz trim, ja Brūks labi uzvedīsies. Reaģējot uz to, cietusī uzrakstīja atklātu vēstuli, stāstot par savām sajūtām un to, kas viņai atņemts, uzskatot, ka sods ir pārāk maigs, salīdzinot ar viņas ciešanām.

Tad vēstuļu apmaiņā iesaistījās Brūka vecāki. Viņu vēstules sacēla skandāl. Tās vārda tiešā nozīmē šokēja sabiedrību, skaidri izgaismojot, kāpēc Brūks nokļuva līdz noziegumam: vēstulēs nebija ne vārda par meiteni vai atvainošanās viņai. Tikai par Brūku – kā viņš pārdzīvo, kā zaudējis apetīti un atsakās no iemīļotajiem ēdieniem (!), par to, kā zaudējis saulaino smaidu, kā viņa daudzsološā nākotne ir aizmiglojusies. Māte lūdz tiesu iztikt bez brīvības atņemšanas, un žēlojas par ģimenes ciešanām, kas sākās pēc briesmīgā notikuma un arī – verdikta. Tēvs jautā – vai tiešām cietums ir adekvāts sods 20 gadu vecam jaunietim tikai par 20 minūtēm darbības? Šķiet, arī vecāku acīs cietušās jūtas ģimenei nav svarīgas, jo svarīgas ir tikai paša Brūka izredzes. Šī pasaule ir Brūka pasaule, un Brūkam ir atļauts viss, jo ģimene viņu tik ļoti mīl un viņš bijis tik priekšzīmīgs dēls.

Kā izrādījās, Brūks, kas “alkohola apmulsumā” izvarojis meiteni, ar to vien nav apmierinājies – viņš ir arī fotogrāfējis izvarošanas ainas un bildes sūtījis draugiem – it kā sieviete viņa acīs ir tikai lieta, kuru pakļaut, medību trofeja, ar kuras iekarošanu var izcelties draugu acīs. Tas ļoti uzkrītoši saskan ar vecāku vēstules toni, ignorējot cietušai nodarīto pārestību. Un liek arī apšaubīt alkohola reibuma pakāpi, kā arī Brūka sacerēto stāstu par cietušās piekrišanu (brutālam dzimumaktam? fotogrāfēšanai un bilžu sūtīšanai draugiem?).

…. galu galā – man ir žēl arī Brūka. Tāds noziegums un sods jaunības plaukumā pārvelk treknu svītru cilvēka dzīvei. Spriežot pēc vecāku vēstules, viņi nav spējuši dēlam iemācīt kaut ko ļoti, ļoti būtisku -ikviena sieviete ir cilvēks un viņai ir jūtas. Arī piedzērusies sieviete. Dzīvojot bez šīs atziņas, notikušais nav nejaušība, un, iespējams, agrāk vai vēlāk slikti beigtos. Jo arī meitene ar izaicinošu uzvedību ir cilvēks. Arī meitene ar īsiem brunčiem ir cilvēks. Arī prostitūta ir cilvēks.

Šī pasaule nerinķo ap Brūku. Ir tik ļoti svarīgi to atcerēties un iemācīt dēliem. Arī mūsu dēliem.

P.S. Starp citu. Šis stāsts ir pretējs mācībai no F.Dostojevska romāna “Noziegums un sods”. Varbūt Brūkam paveiksies un cietuma bibliotēkā viņš atradīs šo grāmatu.