Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Vai suņi mirst, bet nekas nemainās. Nu jau diskusijās par suņu slimību iesaistās visdažādāko nozaru zinātnieki. Kas, manuprāt, ir ļoti labi, jo viens no zinātnes un tās kalpu- pētnieku – uzdevumiem ir sagatavot informāciju labu lēmumu pieņemšanai.

Lemšana sarežģītu problēmu gadījumā nav viegla. Sākumā ir ļoti maz informācijas, lai pieņemtu labu lēmumu, un pārsteidzīgi lēmumi var radīt pamatīgas izmaksas (skatīt attēlu zemāk). Piemēram, Megaesophagus gadījumā pārtraucot tirgot aizdomās turamo barību (Dogo), var radīt nepamatotus zaudējumus ražotājam. Kurš pēc tam tos atmaksātu, ja lēmums būtu kļūdains un suņi turpinātu mirt? Lai lēmums būtu pamatots, ar mazu kļūdīšanās iespēju, vajag informāciju – bet tās savākšana prasa laiku.Arī  lēmuma novilcināšana rada pamatīgas sekas (Dogo gadījumā – ja tiešām vainīga barība, netiek novērsts suņu saslimšanas cēlonis, suņi turpina slimot, bet nepamatoti zaudējumi ražotājam). Tāpēc lēmējiem ir jālaipo starp nenoteiktību un novilcināšanu, kas nejauki palielina ar lēmumu saistītās izmaksas, bet katra savā virzienā. Vides aizsardzībā ir piesardzības princips, kas saka, ka nopietnu draudu gadījumā var rīkoties arī tad,  ja ietekme nav pietiekami izvērtēta vai zinātniski pierādīta (optimālais lēmuma pieņemšanas brīdis attēlā zemāk). Attiecībā uz dzīvnieku barību, līdzīgi saka Dzīvnieku barības aprites likums: uzņēmuma darbību bez iepriekšēja brīdinājuma drīkst apturēt, ja rodas draudi cilvēku un dzīvnieku veselībai vai dzīvībai. Tātad, jābūt optimālam lēmuma pieņemšanas brīdim, kad vēl aizvien pastāv nenoteiktība, bet pārlielu liela vilcināšanās jau rada ļoti pamatīgas sekas. Mans jautājums Dogo lietā- varbūt atbildīgās iestādes novilcina lemšanu, aizbildinoties ar pārlieku nenoteiktību? 

Jāatcerās, ka ir arī dažādas perspektīvas – suņu saimnieku acīs viņa mīlulis ir īpašs, un viņš grib to pasargāt no jebkāda riska, skatīt attēlā zemāk. Tāpēc arī veterinārārsti brīdināja savus klientus jau krietni pasen, un lieki pārmest viņiem ļaunprātību. Ražotāja perspektīva ir cita – izmaksām viņa acīs ir milzu nozīme, un viņš negrib steigties ar ražošanas pārtraukšanu. Jautājums, kas vairāk ietekmē lēmuma pieņēmēju – Zemkopības ministriju – iespējamie ražotājam nodarītie zaudējumi vai suņu īpašnieku suņu ārstēšanai paredzētās izmaksas un morālās ciešanas?

Šobrīd atbildīgās amatpersonas lēmuma novilcināšanai attaisnojas ar nenoteiktību – ne viss esot izpētīts, ne viss esot skaidrs (dr.med.vet Aivars Bērziņš). Cēloņsakarība ar Dogo ir, bet izskaidrojums, kāpēc tā notiek, nav. Barība esot pētīta – viss likumā noteikto normu robežās (bet, ņemot vērā problēmas apmēru, ir ņemts smieklīgi mazs paraugu skaits, un analītiski noteiktas tikai 50 vielas, lai gan aizdomās turamo vielu skaits varētu būt krietni lielāks). Esot iespējami dažādi jaucējfaktori, kas to cēloņsakarību varot ietekmēt, neesot bijusi kontrolgrupa. Vārdusakot, nenoteiktība pārāk liela, izpēte jāturpina.

Tomēr matemātiķis, profesors Andris Ambainis, aprēķināja un secināja, ka pie 40% tirgus daļas (tādu tirgus daļu minēja ražotāji) risks, ka ar Dogo barots suns saslims ar megaesophagus, pieaug 23 reizes un secināja: “Es savu suni ar Dogo nebarotu“.

Diskusijā iesaistījās Māris Goldmanis, ekonomikas zinātņu doktors, kas izskaitļoja, ka ir dažādas nejaušību iespējas, kas Andra Ambaiņa aprēķināto risku samazinātu tikai līdz piecām reizēm. Pirmkārt, nav izveidota suņu kontrolgrupa – nav zināms, cik citi īpašnieki savus suņus baro ar Dogo – varbūt daži baro tikai ar Dogo, bet daži izmanto dažādus barības veidus, un tad ar Dogo suņus baro krietni vairāk (piemērs attēlā lejāk – 60% dažādās proporcijās). Tas būtiski samazina aprēķināto risku, un tas, ka nav bijusi kontrolgrupa, tik tiešām traucē lemt.

Bet vai Dogo ražotājiem suņu barības ražošanā ir tie 40%? Diez vai – pati  Tukuma Straume saka, ka mēnesī saražo ap 300 tonnu suņu un kaķu barības. Savukārt tirdzniecības statistika liecina, ka pagājušo gadu suņu un kaķu barības imports bija ap 2458 t mēnesī. Tas ir, Tukuma Straumes kaķu un suņu barības daļa nevar būt lielāka kā 12% tirgus (ja viņi nav  vienīgie ražotāji Latvijā, tad vēl mazāk). Un tad risks sunim saslimt ar Megaesophagus, ja baro ar Dogo, pieaugtu līdz 115 reizēm)! 12% tirgus daļa būtiski maina sadalījumu – varbūtība, ka liela daļa suņu īpašnieku savus suņus baro ar Dogo, ir ļoti maza. Turklāt, ir liela daļa suņu īpašnieku, kas suņus baro ar pašgatavotu barību,  šajā statistikā neparādās, bet pasliktina “statistiku” Dogo ražotājam par sliktu. Līdz ar to kontrolgrupas trūkums vairs neizskaidro, kāpēc ir tāda atbildīgo iestāžu vilcināšanās. Un varbūt arī kļūst interesanti, kāpēc ražotāji savās intervijās pēkšņi tā palielina savu tirgus daļu? Protams, vēl nenoteiktību rada tas, ka statistika nenošķir suņu un kaķu barību, bet arī tad pilnīgi noteikti mēs nenokļūstam līdz 40% tirgus daļas suņu barībā,  – ticamāk, ne vairāk kā 20% (un tad risks, ka barojot ar Dogo, suns saslimst, pieaug 65 reizes).

Secinājums – zinātne mums palīdz labu lēmumu pieņemšanā. Bet, šķiet, Dogo sāgā atbildīgās iestādes zinātnes vārdu neglīti valkā, aizbildinot savu bezdarbību.