Skolas gados mani aizrāva Harija Raita “Burvestību liecinieks” par ārstiem pirmatnējās kopienās. Lai gan metodes bija šausminošas un dīvainas, bija slimnieki, kas izārstējās, un bija, kas nomira. Viduslaikos cilvēki skūpstīja svēto statuju kājas un gana bieži tas izdziedēja. Mans jaunākais bērns, kad savainojās, vienmēr pieprasīja plāksteri. Arī tam piemīt brīnumainas dziedinošas īpašības, kas piemirstās, kad bērns izaug liels. Protams, pirmatnējās kopienās ir daudz augstāka mirstība kā mūsdienu cilvēkiem, jo daudzas vainas, ko šamanis nespēj, modernā medicīna spēj izārstēt.

Dabai pašai piemīt brīnumainas īpašības dziedēt un visām dzīvajām būtnēm piemīt spēja izdziedēt sevi. Dažas būtnes ir īpašas rekordistes: jūraszvaigznes un amfībijas spēj ataudzēt pat norautos locekļus. Dažreiz paliks rētas, dažreiz salamandrai norautās astes vietā izaugs kāja, bet spēja pašdziedēties ir ļoti augsta. Lai gan cilvēks nav salamandra un jaunu kāju nepieaudzēs, tomēr  mūsu organisms, pārdzīvojot infekcijas radīto nelabumu, iemācās ražot aizsargvielas pret šo infekciju un atjaunot bojātos orgānus. Arī šamaņa brīnumaino iedarbību pētnieki skaidro nevis ar pārdabisku spēku iejaukšanos, bet gan pašdziedēšanos, ko veicina šamaņa ierosinātā pašsuģestija. Šamanis un dziednieki izmanto arī augus (zālītes) – jo augi satur aktīvas vielas, kas dziedē, tomēr augu dziedniecisko spēku pastiprina šamaņa darbošanās. Pagājušo vasaru, piedaloties zāļu tēju ekspedīcijā, arī sevī jutu pamostoties seno zāļu sievu. Starp citu, zāļu tējas, ko sieviete savai ģimenei salasa pati, esot iedarbīgākas kā veikalā pirktās. Ja vien sieviete ir mazliet ragana.

Diemžēl modernā medicīna nereti šo pašdziedēšanos un pašorganizēšanos ignorē un tāpat, kā konvencionālā lauksaimniecība, uzsvaru liek uz medicīnisku (ķirurģisku vai farmakoloģisku) iejaukšanos. Tomēr, atceroties, ka jebkurai iejaukšanai ir blaknes, ir jautājums, cik bieži tā tiešām ir nepieciešama un vai ilgtermiņā pašdziedēšanās nav saudzīgāka?

Zinātnisko pierādījumu hierarhijā mana personīgā pieredze skaitās anekdotiska, tomēr ir vērts to pieminēt tieši tāpēc, ka uzskatu, ka nopietnu pētījumu par šo tēmu trūkst, bet tādus vajadzētu. Tātad, mana pieredze – paskaitīju, ka maniem (trim) bērniem dažādu vainu dēļ ir piedāvātas septiņas nopietnas medicīniskas iejaukšanās (neskaitot lauztu pirkstu salikšanu).

Vienreiz piekritu ārstei, viņasprāt, neatliekamai procedūrai un tā bija viena no nejaukākajām pieredzēm manā un mana bērna mūžā. Viņa lika turēt neprātīgās sāpēs lokošos bērnu, kamēr viņam dūra un tīrīja ausis. Vēlāk uzzināju, ka mūsdienās šādu operāciju veic tikai ar anestēziju. Un ārstei mūs vajadzēja nosūtīt uz slimnīcu.

Divas reizes, kad ārsti ierosināja ķirurģisku iejaukšanos, aptaujājot citus viedokļus, izvēlējos nogaidīt, un vainas pārgāja pašas no sevis. Un labi ka tā, jo iejaukšanās būtu izraisījusi garantētas blaknes (rētas).

Divas reizes, kad piedāvāja stipras zāles un operāciju, griezos pie homeopāta. Vienā gadījumā pārgāja, otrā gadījumā nelīdzēja, un pēc atkārtotām konsultācijām pie vairākiem ārstiem izšķīros par operāciju.

Vienu reizi pati ārste piedāvāja nogaidīšanas taktiku, izmēģinot maigākus līdzekļus. Tomēr viņas aizdomas apstiprinājās, un nācās lietot nopietnas zāles.

Citu reizi attiecīgās nozares vadošā ārste atcēla iepriekšējās ārstes noteikto diagnozi, un nekādas stiprās zāles vairs nebija nepieciešamas.

Vai nojaušat uz kuru pusi es cierēju? Dažos gadījumos problēma “pāriet” pati no sevis, bez iejaušanās, citreiz iejaukšanās ir nepieciešama. Un tas, ko es meklēju saviem bērniem, ir ārsts, kas izšķirtu, kurā brīdī nogaidīt un kad bliezt ar smago artilēriju. Starp citu, manu bērnu ģimenes ārste tieši tā arī rīkojās, bet aprakstītie ir gadījumi ārpus viņas kompetences, kad vajadzēja griezties pie citiem speciālistiem.

Nesen zaļā aizrautīgā diskusijā par homeopātiju un “Bad Science“* secinājām, ka homeopātus nereti uzmeklē “alternatīvie” un zaļie vecāki. Iespējams, līdzīgi kā viņi izvēlas bioloģiskajās saimniecībās audzētu pārtiku, viņi meklē ārstus, kas vairāk paļaujas uz pašdziedināšanās spēju, un izmanto medicīniskās manipulācijas retāk, kad ar pašdziedināšanos vien nepietiek.

Bet kāpēc es rakstīju par šamanismu? Domāju, ka šamaņu un un homeopātu darbības mehānisms ir līdzīgs. Interesanti, ka viens no homeopātiem, pie kā griezos, patiešām uzvedās kā burvis – ilgi iztaujājis mani un noklausījies manu stāstu par manu bērnu, pievēra acis, mirkli pasēdēja, un tad ar tādu seju, kā ilizionists izvelk zaķi no cepures, skaļi pavēstīja, kādus graudiņus izrakstīs. Tomēr zinātniskie pētījumi liecina, ka homeopātiskajiem preperātiem* nav farmakoloģiskas ietekmes. Homeopātiskajiem preparātiem, šķiet, ir tieši tāda paša ietekme kā svētītajam ūdenim vai buramvārdiem – mūs ārstē placebo. Starp citu, “Sliktās zinātnes”* autors B.Goldeikrs norāda, ka arī antibiotikas un citus medicīniskus preparātus ārsti dažkārt izraksta nevis nepieciešamības pēc, bet tāpēc, ka pacientiem “psiholoģiski” ir vajadzīgas zāles, un ieņemot tabletītes, viņam kļūst labāk no domām vien. Zālēm, ko ārsts mums iedod (izraksta) piemīt rituāla spēks – arī tad, ja tās dodam saviem bērniem. Aizejot no ārsta, kas neko neizraksta, pacientam var šķist, ka vizīte bija bezmērķīga, un ārsts riskē zaudēt pacientu. Vienīgi, atšķirībā no patiesi atšķaidītiem homeopātiskajiem līdzekļiem, antibiotikām, pretdrudža līdzekļiem un pat sintētiskajiem vitamīniem mēdz būt nevēlamas blaknes.

Ja ārsts ir homeopāts, zaļi domājošam pacientam tas šķiet kā solījums, ka ārsts vairāk vēros, biežāk nogaidīs. Un, ja cilvēkam un viņa ģimenei ir laba veselība, tad varbūt maciņam ir izdevumi, bet paša organisms un arī vide tiek mazāk piesārņota ar antibiotiku un citu medikamentu atliekām**.

Bet vai tam mēdz būt kādas sliktas blaknes?

Jā. Nereti tieši homeopāti atrunā vecākus no bērnu vakcinācijas, kam var būt nopietnas sekas ne tikai pašam bērnam (saslimstot ar nopietnām kaitēm, bez kurām varēja iztikt), bet arī sabiedrībai (pasliktinot kolektīvo imunitāti, veicinot slimības izplatību,  kā rezultātā cieš bērni, kas veselības sarežģījumu dēļ nedrīkst vakcinēties). Un tie, kas atrunā, nudien nav kaktu dziednieki ar “mātes gūgles diplomu”, bet sertificēti ārsti, kam ir augstākā medicīniskā izglītība. Un bērnu vecāki ir visai neapskaužamā situācijā – vai ticēt ārstam, kas izrakstīja antibiotokas, bet bez tām ar homeopāta palīdzību varēja iztikt? Vai homeopātam, kas pierādīja, ka ar homeopātiju pietiek?

B.Goldeikrs arī brīdina, ka homeopātija veicina pseidozinātnisku uzskatu nostiprināšanos, kas padara cilvēkus uzņēmīgākus pret dažādu šarlatānu darbošanos, kam var būt arī sliktākas blaknes.

Tiesa – ir viena lieta, kas mani visā šajā diskusijā skumdina. Atmaskojot šamani, mēs arī atņemam viņa spēku, kas dažiem tomēr palīdzēja. Bet bioloģiski sertificētu ārstu vēl aizvien nav***.

*Homeopātisko preparātu ietekme tiek skaidrota ar ūdens atmiņu, kas ir nepamatota pseidozinātniska teorija, ko skaidrošu Vides vēstu jaunajā nummurā, bet varat arī izlasīt B.Goldeikra grāmatā “Sliktā zinātne“. Tā ir gan jautra, gan pamācoša grāmata, tāpēc iesaku ikvienam, kas interesējas par zinātniski pamatotu veselīgu dzīvesveidu,  to izlasīt. 

** Ūdens avotu piesārņojums ar zāļu atliekvielām ir samērā maz pētīta, bet augoša problēma. Ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā. 

*** Dzemdētājas var vismaz izvēlēties “netradicionālās” dzemdības – dabiskās dzemdības, kurās vecmāte vairāk paļausies uz lietu dabisko ritējumu, mācīs atslābināšanos, labākas dzemdību pozas un elpošanu, un iejauksies tikai tad, kad ir nopietni sarežģījumi.  

Plankumainā salamandra (Ambystoma maculatum) spēj pati ataudzēt norautos locekļus. Foto: Evan H.C.Grant