Jaunajā gadā …būt redzīgiem

Jaunā gada sākums ir pārDOMU un labo noDOMU laiks. Mēs izvērtējam iepriekšējo gadu un apņemamies…. ko tad mēs īsti apņemamies?  Un vai mums to vajag?

Pagājušā gada nogalē mani uzrunāja Artūra Unitāna blogs par sapņu pārdevējiem … ne tikai grāmatas, arī blogi var būt labi sarunu biedri.

Un kā tas nereti ir, uzzinot par jaunu parādību, Tu to sāc pamanīt ik uz soļa, tā arī es … ieraudzīju sapņu pārdevējus visdažādākajās izpausmēs visa pagājušā gada garumā. Izrādās, ka es ne mazumu domu un rakstu viņiem esmu veltījusi. Sapņu pārdevēji citiem pārdod savus sapņus un pircēji par tiem maksā.

Viņi ir tikai tirgotāji, viņi tikai vēlas nopelnīt, kas būtībā nav nekas ļauns. Problēma sākās brīdī, kad mēs bez prāta sākam pirkt viņu preci – kuras nepieciešamība mums ir iluzora, bet pirkšanas kārē aizmirstam par patērnieciskuma radīto aizvien augošo vides piesārņošanu un degradēšanu. Diemžēl, pretēji solītajam, tie sapņi nepadara mūs laimīgus, bet vilšanos mēģinām remdēt jaunu sapņu pirkšanā.

Meitene nepērk lūpu pomādi, bet gan žilbinošu modeles izskatu. Viņa nepērk šampūnu, bet gan apliecinājumu, ka viņa ir tā vērta.

Jauna ģimene nemaksā divreiz vairāk par strukturēto ūdeni tāpat vien, bet gan pērk ūdeni, kas padarīs viņus laimīgus, daloties ar dabas un sudraba frekvencēm*.

Jauns students nepērk dzērienu ar dažādiem stimulētājiem, bet gan iespēju atvērties bezgalīgai un kārdinošai nakts uzdzīvei.

Sirdī vientuļš vīrietis nepērk alu, ko dzers vienatnē pie televizora, bet gan jauku burziņu draugu lokā.

Saimniece nepērk buljona kubiciņu ātrai zupai, bet gan iespēju pasēdēt draudzīgā ģimenes lokā.

Sabiedrības dāma nepērk dārga zīmola somiņu, kur glabāt atslēgas, naudu un telefonu, bet gan iespēju piederēt sabiedrības elitei.

Māte, kurai ir slims bērns, nopērk indulgenci savām raizēm, bailēm un vainas apziņai, lūdzot ārstam izrakstīt antibiotikas vai citas stipras zāles, vai vismaz dodot sintētiskos vitamīnus.

Sapņu pārdevēji pārdod arī netveramas lietas, bet cilvēki tās pērk. Izglītības likuma grozītāji mums sola, ka mūsu tuvinieki un bērni dzīvos tikumīgi, tas ir, mums pa prātam, nekļūdīsies, neapkaunos un nesāpinās mūs.

Nereti mēs paši savā apziņā radām sapņu tēlus un tiem uzķeramies. Kāds nenocērt mežā eglīti, bet savā pagalmā sarīko Jaungada salūtu, domājot, ka ir bijis videi draudzīgs. Dažreiz, pamanot pašradītās ilūzijas, ir īpaši sāpīgi. Mazs bērns citiem izdala savu kabatasnaudu, cerot, ka citi tāpēc viņu vairāk cienīs. Veca māmiņa, par spīti muguras sāpēm, uzkopj dēla māju, cerot, ka tāpēc viņš viņu vairāk klausīs (un, tātad, mīlēs).

Es domāju par saviem sapņiem, ilūzijām un savu sapņu pārdevējiem. Jaunajā gadā vēlos savai redzei labāku izšķirtspēju starp sapņiem, ilūzijām un to, ko man patiešām vajag. Ja Tu arī to vēlies, novēlu arī Tev!

Sapņi

Foto: Anita Austvika, http://www.momenti.lv

*Neliela piezīme – ievibrētas frekvences ir pseidozinātnisks sviests. Ūdens atmiņa patiešām ir, bet tās ilgumu mēra nanosekundēs. Pat ja kaut ko ūdenī ievibrē, nākamajā acumirklī tas jau izgaisis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s