Decembra sākumā šūmēšanos internetā izsauca reklāma XL Energy Drinks „Līderis Rīgas naktsdzīvē”. Uz lielizmēra reklāmas, kas rotājās uz Rīgās satiksmes autobusa korpusa un durvīm, attēlota puskaila sieviete (bez apakšveļas) seksuāli izaicinošā pozā.

Vairākas organizācijas, tostarp, biedrība “Latvijas Vecāku forums”, vērsās pie Tiesībsarga un PTAC ar jautājumu, vai šī reklāma nepārkāpj Reklāmas likuma 2. un 4. pantus, kas paģēr, ka reklāma nedrīkst pārkāpt ētikas un tikumības normas, un tā nedrīkst diskriminēt, piemēram, pēc dzimuma. Un – voilà –saņemts Tiesībsarga atzinums, ka reklāma pārkāpj Reklāmas likuma normas, jo diskriminē sievieti un attēlo viņu kā seksa objektu.

Neliela atkāpe – vai atceraties, cik ātri “sabiedrības spiediens” lika Rīgas Domei aizvākt plakātus, kas aicināja būt iecietīgiem pret dažādām iedzīvotāju grupām, tostarp, homoseksuālu vīrieti un HIV pozitīvas mammas meitu?

Arī par XL Energy Drinks reklāmu Rīgas Domei un arī Saeimas deputātei Jūlijai Stepaņenko rakstīja un zvanīja vairāki cilvēki, arī es. Tomēr man radās iespaids, ka Rīgas Domes darbiniece telefoniski centās mani “atšūt”, aicinot vērsties Rīgas Domē rakstiski. Uz nosūtīto vēstuli Eiženija Aldermane atbildēja, ka šādu reklāmu saturs nav Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas kompetencē, izņemot jautājumu par enerģijas dzērienu reklāmu mācību iestāžu tuvumā. “Sabiedrības spiedienam”, atšķirībā no “Dialogs”  reklāmas, nebija nozīmes. Savukārt Jūlija Stepaņenko saprata mūsu ētiskās bažas, solīja konsultēties ar Tiesībsargu un Patērētāju tiesību un aizsardzības centru, un rosināja iesniegt priekšlikumus Reklāmas likuma grozījumiem, lai citreiz šādas reklāmas nepieļautu.

Interesanti – lai norautu plakātu, kas nepārkāpa likuma normas, Rīgas Domei pietika spēka, bet Jūlija Stepaņenko un Eiženija Aldermane publiski pauda atbalstu šādai rīcībai. Savukārt par plakātu, kas pārkāpj Reklāmas likuma normas, diskriminējot sievieti un attēlojot viņu kā seksa objektu, abas pieklājīgi atrunājas – Jūlija Stepaņenko ierosina pat iesniegt priekšlikumus Reklāmas likuma grozījumiem, bet Eiženija Aldermane iesaka mums pašiem (sabiedrībai) pētīt transporta maršrutu, lai uzzinātu, vai autobuss ar enerģijas dzēriena reklāmu nebrauc garām kādai skolai tuvāk par 50 metriem, jo mācību iestāžu tuvumā nedrīkst reklamēt enerģijas dzērienus. Lai gan tas ir Rīgas Domes pienākums izvērtēt, vai vides reklāmas ievēro noteikumus.

Esmu labticīga un pieņemu, ka abas kundzes ir mācījušās no iepriekšējās pieredzes un saprot, ka demokrātiskā valstī tā vienkārši noraut reklāmu ir pretlikumīgi, ir noteikta procedūra, kā to darīt, un pat Rīgas Domes iestādēm tā jāievēro. Mācīties ir labi, tomēr man būtu gribējies dzirdēt arī Rīgas Domes amatpersonu publisku atvainošanos biedrībai “Dialogs” un viņu plakātā attēlotajām sabiedrības grupām.

Un vēl – vērā ņemams fakts. Acīmredzami Jūlijas Stepaņenko vēstule liecina, ka pati deputāte saviem spēkiem, būdama juriste un tikumības cīnītāja, nespēj izvērtēt, vai reklāma ar puskailo sievieti pārkāpj Reklāmas likuma normas, tostarp, piedāvājot sievieti kā seksuālas izklaides objektu. Bet viņa ir panākusi izglītības likuma grozījumus, ka turpmāk skolu padomes, kurās vecāki ir vairākums, izvērtēs mācību materiālu atbilstību tikumiskajai audzināšanai. Tas nozīmē, ka turpmāk katrs rīkosies, kā nu pratīs – “Dialogs” iecietību veicinošos materiālus aizliegs, sievieti diskriminējošus tekstus un attēlus atļaus? Varbūt vecākiem, pirms bērnu laišanas skolā, valsts uzsauks sākumskolnieku vecāku kursus, lai vecāki spētu iedziļināties un izvērtēt mācību materiālus?

Vēl mani interesē, cik ātri Rīgas Dome noņems šīs reklāmas no autobusiem, ņemot vērā Tiesībsarga atzinumu?

Un – vēl viena doma, kas pie manis ik pa brīdim atpeld šajās diskusijās – saistība starp seksuālo minoritāšu tiesībām un sieviešu tiesībām. Tie, kas nonicina gejus, ļoti bieži nemana, vai pat atbalsta sieviešu diskrimināciju.