Labu nodomu pīrāgs ar apšaubāmu pildījumu

Savās mājās vari cept ko gribi. Šaubīga izskata belašus vai hotdogus vari pārdot stacijas tunelī cerot, ka inspektors neatnāks. Tomēr, ja vēlies atklāti piedāvāt ēdienu plašākam lokam kā Tu pats vai Tavi radi, Tavam produktam ir jāatbilst minimāliem kvalitātes kritērijiem. Vēl augstākas prasības ir tad, ja gribi ēdināt skolēnus. Vai ar garīgo barību ir savādāk?

Pirms gada Saeimas deputāti caur savām kvotām panāca, ka tiek izstrādāts jauns mācību priekšmets “Dzīvesziņa”, to uzticot iepriekš nezināmam autoru kolektīvam “Ābeļzieds”. Līdz skolām tas nenonāca, jo atbildīgā iestāde Valsts izglītības un satura centrs nolīga recenzentu, kas izstrādājumu atzina par nebaudāmu, un tā tas dienas gaismu neieraudzīja. Valsts zaudēja tikai 20% no tam paredzētās naudas. Veids, kā “Dzīvesziņu” mēģināja skolām iebarot, noveda pie tā, ka pats vārds ieguva mazliet nievājošu nokrāsu un iesauku (dzīvesdziņa).

Pirms pusgada sākās ņemšanās ar tikumību. Rezultāts ir tāds, ka arī šo vārdu sāka lietot ar nievājošu nokrāsu, un Arhibīskaps Jānis Vanags pat izteicās:

Kaut kas ir aplami nevis tad, ja “b**ģ” lieto kā māksliniecisku izteiksmes līdzekli, bet, ja vārdu “tikumība” lieto kā lamuvārdu (Oct 16, 2015, @arhivanags).

Paši virzītāji, lai gan sākumā to noliedza, aizvien biežāk ļauj saprast, ka viens no galvenajiem “Tikumības grozījumu” mērķiem ir nevis vēlme aizsargāt ģimeni, bet gan homoseksuālu attiecību interpretācija. Viena no jezgas aizsācējām Jūlija Stepaņenko sašutusi brīnās, kā gan cilvēki varot pretoties tikumībai, un skaidro to ar materiālām interesēm (tipiska, nepamatota oponenta diskreditācija). Protams, nedz Jūlija Stepaņenko, nedz arī viņas dedzīgā domubiedre Ilona Bremze nespēj atzīt, ka iebildumi ir nevis pret tikumību, bet gan bezjēdzīgo veidu, kā to mēģina iemānīt. Arī belašu sākotnējā versija ir gana garšīga, tomēr šobrīd tiem piemīt visai apšaubāma slava tieši pateicoties stacijas tunelim.

Rudenī sākas jauns cēliens vārdā pirmslaulību kursi, līdz atklātībā nonāca izstrādātie apmācību materiāli. Arī šoreiz bija balsis, kas ieceres kritiķiem pārmeta nepietiekamu cieņu pret laulībām, nepieļaujot iespēju, ka nepatika ir nevis pret mērķi, bet gan līdzekli. Kāpēc tieši kursi izvēlēti kā laulības (kas vēl nav noslēgta) glabējs? Kāpēc ne valsts apmaksāta mediācija vai individuālas konsultācijas strupceļā nonākušiem pāriem? Piemēram, sociālantropoloģe Aivita Putniņa, komentējot ieceri, teic: “Valsts atbalsts būtu nepieciešams reizēs, kad ģimenēs sākas krīzes“.

Pirmslaulību kursiem paredzētā bukleta “Ilgi un Laimīgi” (Izzinas_materials_ZRKAC_12122014-2 ) pasūtītājam pietrūka Valsts izglītības satura centra vieduma, lai to iedotu neatkarīgam recenzentam izvērtēšanai. Tā rezultātā buklets ieraudzīja dienas gaismu tādā skatā kā nu bija, izsaucot patiesu jautrību sociālajos tīklos, kā arī akadēmisko mācībspēku kritiku. Jāpiebilst, ka praktiskās sadaļas (par finansēm) ir gana lietišķas un daži ieteikumi par ļaunu nenāk, bet jautrība sākas brīdī, kad buklets pievēršas sieviešu un vīriešu lomām un attiecībām ģimenē (78-95 lpp).

Visus trīs gadījumus raksturo līdzīgs musturs – labu mērķu vārdā atsevišķas personas mēģina sabiedrībai uzspiest vāji pamatotas ieceres, populistiski apelējot pie sabiedrībai nozīmīgām vērtībām un mētājot ietilpīgus jēdzienus (dzīvesziņa, tikumība, laulība). Materiālus izstrādā maz zināmi, it kā kvalificēti speciālisti, kas mēģina aizstāvēt to pašu principu- pietiek ar labiem nodomiem, lai darbs izdotos t.i. kritika tā virzienā tiktu uztverta kā ķecerība. “Belašu cepēju“* materiālos, tostarp, konferencē (Diskusiju forums Rīgas Domē “Laulībā balstīta ģimene kā tikumības pamats“), gan arī Pirmslaulību bukletā “Ilgi un Laimīgi” parādās izmisīga vēlme savus uzskatus pamatot ar zinātniskiem faktiem un teorijām, ko sagrauj nespēja kritiski izvērtēt avotus un tajos pausto jeb zinātniskais analfabētisms, piemēram, vīriešu un sieviešu atšķirības pamatojot šūnu līmenī:

Vīrieša ķermenī olbaltumvielu ir proporcionāli vairāk – vīrišķīgs ķermenis ir stūrains un stiegrains, ciets un stiprs.  Un līdzīgi kā šūnā proteīniem, ģimenē vīrietim ir viegli un dabiski atbildēt par aizsardzību un kustību (rīcību), un nodrošināt atbalstu – radīt struktūru, telpu, kurā ģimenei mitināties. 

Savukārt sievietes ķermenī proporcionāli vairāk ir tauku (jeb lipīdu), tās ir eļļainas molekulas, kuras ir enerģētiski ļoti bagātas, bet ar vājākām savstarpējām saitēm – tās neveido stingru struktūru, bet brīvi izplūst pa visu telpu (kā pingponga bumbiņas). Šūnā lipīdu molekulas dod enerģiju augšanai un attīstībai, ķermenī tas vairāk saistās ar iekšējiem orgāniem, kas pasargāti atrodas ķermeņa iekšienē un apgādā ar enerģiju visu organismu, arī muskulatūru. Sievišķīgs ķermenis ir ar liektām, apaļām aprisēm un maigs.  Un līdzīgi kā lipīdu molekulai, sievietei ģimenē ir viegli un dabiski atbildēt par augšanu un attīstību – iekārtot vīrieša izveidoto telpu, radīt labvēlīgu iekšējo vidi, rūpēties un barot – gan fiziski, gan emocionāli ģimeni, (Ilgi un Laimīgi, 82.lpp.)

Starp citu, šīs lipīdu un proteīnu teorijas radītāju Brūsu Liptonu zinātniskā sabiedrībā ignorē.

Visnotaļ raksturīgs ir vēl viens “belašu cepēju” projekts – biedrības “Latvijas Pedagogu domes” izstrādātā mājaslapa Ceļā uz ģimeni.  Nodomi cēli. Bet, palasot šo mājaslapu, jācer, ka neviens pedagogs to neņem nopietni. Parādot tās ierakstus jauniešiem, varētu sagaidīt smieklu un nievu lēkmi, ko autori, iespējams, tulkotu kā necieņu pret ģimeni, nespējot saredzēt problēmas savā izstrādājumā. Izvēlētie piemēri, lai iepazīstinātu ar tradīcijām, ir tendenciozi, apstājot neizpratnē, vai tas būtu tas pareizais ģimenes modelis, jo kritiska analīze neseko. Rodas iespaids, ka priekšstats par ideālo ģimeni, ko piedāvā autori, ir aizkavējies vismaz simt gadu senā pagātnē:

Sieviete ir zemākas kārtas būtne, pakārtota savam vīram.

“Līdzīgi sievietei Indijā arī ķīniete senāk allaž ir bijusi pakārtota savam vīram. Meitas nākšana pasaulē vispār nav bijusi vēlama sakarā ar to, ka viņa, paaugoties, atstāja tēva mājas un pievienojās sava vīra dzimtai.”

Seksuālā vardarbība ģimenēs nepastāv.

“Savā izpausmē dzimumtieksme mēdz būt ļoti pretrunīga. Laulībā tā ir nevainojama.”

Sieviete, kas zaudējusi nevainību pirms kāzām, ir apkaunota.

“Ja kāzu naktī atklājās, ka līgava nebija nevainīga, no rīta viņai lika uzvilkt netīras skrandas un doties uz cūku kūti.”

Latvijā ir vārda brīvība. Ticība pseidozinātnei, ezotērikai un Dieva dotai kārtībai nav aizliegta, tomēr dīvaini, ka šādi teksti parādās valsts apmaksātās programmās jaunu cilvēku izglītošanai. Tikpat dīvaini, ka speciālistiem, kas šos materiālus ģenerē, ir akadēmiskie grādi, kam it kā vajadzētu nodrošināt elementāru zinātnisko lasītpratību. Diskusija starp “belašu cepējiem” un oponentiem ir teju neiespējama, jo viņi runā atšķirīgās valodās – kamēr vieni pieprasa nopietnu pamatojumu un kvalitatīvus argumentus, otri uzskata, ka pietiek ar “tikumīgu” viedokli un cēliem nodomiem. Kritiskās domāšanas trūkums neļauj atpazīt arī savas argumentācijas vājās puses. Rezultātā diskusija kļūst par farsu, kur viedokļa pamatošanai izmanto valsts himnu un sprediķošanu, izvairoties no ikviena neērta jautājuma, kas izgaismotu pretrunas. Debates “Quo Tu domā” tam bija uzskatāms piemērs.

Lai izstradātu Izglītības likumā paredzētās “Tikumības vadlīnijas”, Valsts izglītības satura centrs (VISC) piesaistīja kompetentu komandu, kas sabiedriskajai apspriešanai piedāvāja labi formulētu un vērā ņemamu koncepciju. Protams, šāda versija neatbilst Ilonas Bremzes un Jūlijas Stepaņenko iecerēm (homoseksualitāti pasludināt par apkaunojošu novirzi, uzturēt dzimumu stereotipus, nerunāt par seksuālo veselību skolās, izņemot piekodinājumu ievērot šķīstību), tāpēc decembra sākumā tika steidzami sasaukta ārkārtas Saeimas Izglītības un kultūras komisijas sēde, kurā VISC bija jāatskaitās par vēl negatavajām vadlīnijām. VISCam pārmeta asociācijas “Ģimene” priekšlikumu neieviešanu. Diemžēl, ne pirmais precedents politiķu līšanai izglītības saturā, kas ir dīvaini demokrātiskai valstij.

Protams, līdzīgas ieceres un mēģinājumi notiek arī citās valstīs. Apbrīnojami tikai tas, cik ļoti lielu atbalstu šīs ieceres Latvijā rod politiķu vidū. Belašus ar nezināmas izcelsmes gaļu vari cept savās mājās, bet es iebilstu pret līšanu ar tiem skolās, pieprasot tiem vienīgā ēdiena statusu un vēl par valsts naudu. Ja Tu domā līdzīgi, mazākais, ko vari izdarīt, ir nobalsot par Tikumības grozījumu atcelšanu portālā “Mana balss”.

Screen Shot 2015-12-20 at 10.39.03

Ekrānšāviņš no “Ilgi un Laimīgi” bukleta, papildināts ar belašiem

*Lai lieki nedeldētu vārdu “tikumība”, ērtības labad šiem strāvojumiem izvēlējos vārdu “belašu cepējs”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s