Mani vienmēr ir interesējušas indivīda attiecības ar reliģiju.

Padomju laikos reliģija bija nevēlama. Lai veldzētu savu interesi par indivīda un reliģijas attiecībām, lasīju padomju bērniem domātās grāmatas, kas izsmēja ticīgos, kariķēja dievus un slavēja zinātnisko pasaules uzskatu. Tiesa gan, šīs grāmatas nebija pārāk inteliģentas un ticību raksturoja sekli, nespējot atbildēt uz jautājumu – kāpēc tik daudzi cilvēki, tostarp – ievērojami domātāji, ir ticīgi?

Kad manam tēvam nomira katoļticīgā vecmāmiņa, viņam vajadzēja saņemt partijas atļauju, lai ieietu baznīcā un noklausītos dievkalpojumu. Ja viņš nelūgtu atļauju, bet ieietu baznīcā un kāds viņu pamanītu (nosūdzētu), viņam būtu nepatikšanas. Vēlāk gan, apbraukājot Latviju, gājām baznīcās kā tūristi. Iespējams, mani vecāki nebaidījās tur satikt kādu paziņu, vai arī tūrisms nebija tik “kaitīgs” un morāli iedragājošs kā dievkalpojums.

Atceros kādu grāmatu par pionieru dzīvi. Meitenītei, paraugpionierei, nomira māmiņa. Tēvs netika galā ar saimniecību un bērniem, tāpēc palīgos atsauca vecmāmiņu, kas visādi bija ļoti saimnieciska un lieliska, tikai bija ļoti ticīga. Lieldienās vecmāmiņa sacepa pashu, meitenei aplika lakatu un lika iet uz baznīcu iesvētīt pashu. Kāds to pamanīja, nosūdzēja, un sākās pamatīgs skandāls  skolā, līdz pat pionieru biedru tiesai par tik necienīgu meitenes uzvedību.

Manā bērnībā ticība neatbilda padomju morālei, un padomju morāles turētāji sekoja līdz, lai tauta to ievērotu. Uz papīra, protams, ikviens drīkstēja būt ticīgs, bet dzīvē tas varēja radīt sarežģījumus.

Atnāca Atmoda, cilvēks drīkstēja būt ticīgs, un par to neviens nekaunināja un nesodīja. Individuāla izvēle bija atļauta. Varēji gan piederēt, gan nepiederēt baznīcai.

Pagāja 20 gadi, un viss sāk griezties kājām gaisā – izrādās, netikumīgi ir nepiederēt kristīgajai baznīcai. 2004. gadā Latvijas skolās ievieš Kristīgo mācību. 2015. gadā Saeimas deputāti kāpj kancelē, pardon, tribīnē un piekodina, ka 10 baušļus neviens nav atcēlis. Visai bieži diskusijās politiskajā arēnā, it īpaši par cilvēktiesībām, tiek piesaukta Bībele, pie tam, ļoti vienpusīgi to interpretējot.

Atkal ir cilvēki, kas vēlas mums mācīt, ka cilvēka tikumību (vai, kā agrāk sauca, morālo stāju) nosaka nevis viņa rīcība, bet piederība noteiktai uzskatu sistēmai.