Bija 1988. gada rudens. Mans pēdējais gads skolā. Latvijas Tautas fronte, Atmodas sākums. Rīgas 2. ģimnāzijā bija tikko izremontēta, skaista Aktu zāle.

Skolā bija paredzēts literārais vakars un katra klase gatavoja savu priekšnesumu. Mana klasesbiedrene atrada pirmskara laika latviešu dzejas izdevumu ar patriotiskiem dzejoļiem par Latviju. Sagatavojām dzejas viktorīnu.

Mani īpaši uzrunāja Ilzes izvēlētais dzejolis:

“Es, Latvija, par Tevi ceļos krītu 

—līdz asins manās dzīslās stās —

—ik katru vakaru, ik rītu —“

Vairāk, diemžēl,  neatceros.

Mana tik ļoti Akurāterei līdzīgā draudzene Ginta dziedāja viņas dziesmu “Palīdzi, Dievs“.

Ar savu uzvedumu saraudinājām skolu. Kad Ilze skaitīja savu dzejoli “līdz asins manās dzīslās stās“, tirpiņas skrēja pār kauliem. Svinīgajā, skaistajā aktu zālē klusums, tikai mūsu saviļņojumā mazliet drebošās balsis. Pēc uzdevuma pamanīju, ka vecākās paaudzes skolotāji sēdēja sarkanām acīm.

Toreiz nebija pārāk daudz iemeslu ticēt, ka PSRS vēlēsies no mums atteikties. Un tomēr, izauguši padomju propogandas augsnē, mēs, jaunieši, dzejoļus skaitījām no sirds. Tā bija gan uzdrīkstēšanās, gan ticība, ka mums var būt sava valsts. Šodien mums ir, par ko būt gan lepniem, gan laimīgiem, gan saviļņotiem. Mums ir  sava valsts.

Kopš tā laika esmu meklējusi to dzejoli par Latviju. Ja kāds zin tās autori un pašu dzejoli, būšu ļoti pateicīga, ja padalīsieties.

Paldies Ģirtam @girtsgg – dzejolis ir atradies. Tas ir Martas Grimmas dzejolis “Lūgšanai dzimtenei“. Vienu rindu esmu atmiņās piedzejojusi klāt.