Sapratu, ka vēlos par to uzrakstīt, un pārsteigta atklāju, ka tas sākās pirms gada. Notikums, ar kura palīdzību līdz mielēm varēju izdzert kausu, ko sauc par homofobiju. Kāpēc rakstu tikai tagad, pēc gada? Varbūt tāpēc, ka tobrīd biju apjukusi, meklēju kļūdas pati sevī un šaubījos, vai tā, kā es to izjūtu, tiešām var arī būt? Tomēr tā ir pietiekoši svarīga tēma, lai es šoreiz pastāstītu. Pie tam – es nepiederu LGBT. Bet esmu pret jebkādu nepamatotu diskrimināciju. Es nevērtēju cilvēkus nedz pēc viņu seksuālās orientācijas, nedz tautības, nedz ādas krāsas.

Man negribas nevienu apzināti kaitināt un cilāt tēmas, kas cilvēkus kaitina, tāpat vien. Tomēr, kad pirms gada Ārlietu ministrs iznāca no skapja, man šķita, ka man tviterī ir jāieraksta komentārs. Nē, es Edgaru Rinkeviču personīgi nepazīstu. Man likās, ka jāizsakās.

Megahistērija tviterī nesākās. Tomēr mazliet vēlāk tā sākās biedrības “Vecāki par izglītību” iekšējā forumā – kāpēc es uzdrīkstējos šādi tvītot? Sākās ilga diskusija par to, vai homo apdraud bērnus vai nē, un vai es, aicinot būt iecietīgiem, pati neapdraudu bērnus?

Mana atziņa Nr.1 – nav jēgas šādos gadījumos skaidroties internetā.

Un atziņa Nr.2 – izteiktas homofobijas gadījumā racionāli argumenti nestrādā.

Tu vari citēt zinātniskus pētījumus, cik gribi, tos visus uzskatīs par falšiem un safabricētiem, atskaitot, protams, Regnarusa pētījumu, ko akadēmiskajā pasaulē tiešām uzskata par nekorektu. Diskusija noslēdzās ar savstarpējiem apvainojumiem, tostarp, jautājumu, vai nevajadzētu turpmāk ierobežot manu izteikšanos biedrības vārdā, jo ar saviem uzskatiem esmu bīstama.

Tikai naivais (es) varēja padomāt, ka diskusija ir noslēgusies un mēs katrs esam palikuši pie savām domām. Nekas nebija beidzies. Drīz vien man bija iespēja par to pārliecināties. Starp citu, tas mazliet turpinās vēl aizvien (tas arī atgādināja, ka tomēr vajag uzrakstīt).

 Atziņa Nr.3 – diskriminācija var arī nebūt tieša, bet slēpta.

Tāpēc arī daudzi to nemaz nepamana. Izrādās, zem manis sākās “rakšanas darbi” – tika vētīta visa mana līdzšinējā darbība, meklētas kļūdas, tostarp, pirms gada noslēgtā projektā, un sākās agresīvu apvainojumu straume. Jebkurš mans skaidrojums, jebkura atskaite tika pārvērsta absurdā. Atteicos skaidroties internetā un piedāvāju tikšanos klātienē.

 Atziņa Nr.4 – cilvēku, kas meklē iemeslu Tevi norakt, neinteresē Tavi skaidrojumi.

Sākumā es mēģināju skaidrot savu darbību, bet jebkas tika pavērsts pret mani, beidzot ar draudiem diskreditēt mani publiski un uzsūtīt man VID privātpersonas auditu. Klātienē ar mani tikties atteicās. Es izstājos no biedrības. Ne tikai es – biedrība zaudēja pusi biedru.

 Atziņa Nr. 5  – cilvēkiem ir bail no agresijas un viņi nostāsies agresīvākā pusē.

 “Ja es citiem pateikšu, ka kopā ar Tevi piedalījos šajā pasākumā (par kuru man prasīja skaidrojumus), mani uzskatīs par līdzvainīgu.”

 Atziņa Nr.6 – ir arī iespēja redzēt patiesi godīgus un drosmīgus cilvēkus. Un tas var būt no visnegaidītākās puses.

Bet ne velti viņu ir maz. Jo nākamajā brīdī agresija vērsīses arī pret viņiem (un tā arī notika). Bet Tu vairs neesi viens, kas ir ļoti, ļoti daudz.

Atziņa Nr.7 – cilvēkiem bail no agresijas, un viņi Tev ieteiks nekaitināt agresoru (piekrist netaisniem nosacījumiem, iegulties ierakumos, klusēt).

Atziņa Nr.8 – cilvēkiem bail no agresijas, un viņi no Tevis norobežosies.

Būs arī tādi, kas baidīsies “sasmērēties”. Parasti nav dūmu bez uguns, un klāt jau nestāvēja.

Ja tie, kas iesaka nekaitināt, un tie, kas norobežojas, būtu tikai mazliet drosmīgāki … bet, diemžēl, viņiem pietrūkst drosmes un viņu ir daudz. Viņi ir jauki cilvēki, viņi tikai baidās, un baidās arī sev atzīties, ka baidās. Viņi tikai neizstāda kādu vāzi vai arī lūdz skolotājam nerādīt kādu filmu, vai neskaitīt kādu dzejoli.

Ja prasīsiet, kas ir vērtīgākais, ko no visa notikuma paņēmu?

Es atklāju hiēnu sevī, vērojot to citos. Vienmēr būs kāds, kas nezinot patieso slaktiņa iemeslu, ar prieku pieskries pie līķu kaudzes, lai piedalītos mielastā un apzelētu kauliņus. Kopš tā brīža esmu ļoti uzmanīga, kad pamanu presē apvainojumus pret kādu cilvēku. Ir ļoti viegli kļūt par hiēnu.

 Otrs, ko es paņēmu – Je suis Charlie.

Ir cilvēki, kas kļūst nevadāmi brīdī, kad tiek aizskartas viņu vērtības, un spēks var būt graujošs. Tad viņi vicinās ar sūdu maisiņiem. Vai nošauj Charlie Hebdo māksliniekus. Bet mudināt, ka tāpēc ir jāsēž skapī, ir tieši tas pats, kā izvarošanas gadījumā vainot upuri pārāk īsu svārku dēļ. Pašdisciplīna ir civilizācijas auglis.